“Augstākās kvalitātes” trīsreiz no gļotām atberzta desa zelta iepakojumā nebūs mūsu pirmās izvēles produkts, bet sportošanas jomā tā notiek bieži. Iespējas, ko piedāvā mūsdienīga treniņa apstākļi, ir lieliskas, taču pārsvarā tiek izmantots pats minimums. Tas ir kā aizbraukt uz Taizemi, taču, neaizejot līdz pludmalei, katru dienu pavadīt blakus netīrai peļķei.
Mēs iekrītam uz savu nezināšanu, vienaldzību, slinkumu, aplamiem priekšstatiem vai, iespējams, episkiem grupu nodarbību nosaukumiem. Mēs it kā zinām, ko gribam, bet ne to, ko patiesībā vajadzētu veselībai, un kādas ir apslēptās ķermeniskās problēmas. Tāpēc, ka prāts un priekšstati par sevi var maldināt. Pirmās kļūdas iesācējiem? Nav medicīniska monitoringa, funkcionālo pārbaužu, un testa nodarbības ar treneri. Par vingrinājumu apmācību nemaz nerunājot.
Protams, ikviens drīkst vingrot, kā viņam ienāk prātā, ja vien viņš nelauž kopā sporta klubu vai kādu netraumē. Ja tā pavēro, tad viena daļa trenējas tiešām korekti, un no viņiem ir vērts pamācīties tehniku. Ir tādi, kas ar lieliem svariem darbojas šķietami nepareizi, taču viņi pilnīgi droši zina, kāpēc tā dara, un ar ko riskē. Te, nezinot iemeslu, akli nekopēsim. Bet daudzi ir diezgan tālu no tā, ko var dot konkrētais vingrinājums, un izskatās, ka viņu galvenā misija ir par katru cenu pašiznīcināties.
Netīrais darbs ir hanteļu vai trenažieru bloku dauzīšana katrā atkārtojumā un svaru cilāšana pabriesmīgā izpildījumā. Bicepsu trenēšana, kad strādā viss iespējamais, bet tikai ne bicepsi. Smagatlētikas jostas lietošana teju visu treniņu, kaut arī, ja vien tu neesi Rebeka Koha, tā ir vajadzīga gandrīz nekad. Pietupieni ar stieni ar “atsitienu” lejā, par ko meniski ir sevišķā sajūsmā… Bet tas jau nekas, galvenais, ka esi pacēlis nereāli smagu štangu vai uztaisījis 60 reizes vienā piegājienā.
Izklupieni arhaiskā stilā, nezinot, kam tieši tie ir domāti, un traumējot ceļus. Hanteļu spiešana vai savēršana guļus, pārstiepjot plecus. Pīšanās ar austiņu vadiem veicot bloku vilkšanu. Visi lēcienu vingrinājumi bez saprašanas par piezemēšanās tehniku. Uzkāpšana un nokāpšana no paaugstinājuma ar pilnīgi nepareiziem akcentiem. “Ātruma” trenēšana uz slīdošās lentas, kas pēc būtības ir pilnīgi kaut kas cits. Hiperekstenzijas, kaut gan tāds “hiper” nemaz nav ieteicams, utt. Būtībā galvenā problēma slēpjas faktā, ka sporta zālē svari tiek cilāti un raustīti, nevis ar tiem attīsta ķermeni.
Un tas notiek tāpēc, ka mums pietrūkst pacietības vai negribas iemācīties savādāk. Vai arī šķiet, ka viss ir kārtībā. Vai vienkārši gribas fiziski izlādēties. Varbūt modernos sporta klubos varētu vienā stūrī savest milzīga izmēra brutālu akmeņu kaudzi, ar kuriem var gan noskrāpēties, gan nosmulēties. Gribi - krāmē no viena kakta otrā, un esi noguris un laimīgs. Iespējams, tas ir kāda biroja darbinieka slepenais sapnis, bet laucinieki gan to nesapratīs.
Reizēm uz izplosīšanos ar smagām hantelēm mēs uzaicinām kādu draugu - hei hei, nāc, noasiņosim kopā! Ja pēc piegājiena tu neesi izspļāvis uz grīdas zobu gabaliņus, tad darbs ir bijis viegls… Tomēr jāatceras, ka visam ir sava cena. Katram vingrinājumam, katrai tavai locītavai un katram rīkam zālē ir “lietošanas instrukcija.” Pārkāpjot robežas, nepatikšanas nekad nebūs tālu no tevis. Veselības ziņā daudzi svaru cilātāji ir gadiem ilgi nepārtrauktā ārkārtas stāvoklī un bez jebkāda krīzes menedžmenta.
Cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar pamata lietām – saturīgumu, koordināciju, funkcionalitāti, spēku, utt., uz savu galvu nemaz nedrīkst izpildīt sarežģītas kustības vai grupas trenera uzburtas kosmiskas horeogrāfijas. Tur vispirms vajadzētu aiziet pie fizioterapeita vai osteopāta, un tad sākt būvēt sevi tikai individuāli kopā ar treneri.
Sportošanas iesācēji, sevišķi pēc 20, kā likums ir ar pamatīgu apzinātu vai neapzinātu problēmu sarakstu. Piemēram: sāpoša mugura, muskuļu disbalanss, nesagatavotas locītavas, saīsināti atsevišķi muskuļi, kāju forma, skolioze, problēmas ar pēdām, mazkustīgums gurnos, savilkta spranda, vienkārši ķermenisks vājums, stresa ietekmē izmainīts iekšējo orgānu novietojums, kas atstāj iespaidu uz to pašu mugurkaulu… Pat nerunājot par sirdsdarbību, limfas atteci, gremošanu un elpošanu, kā arī ķermeņa tipu un tarakāniem galvā…
Un tad jaunais sportotājs, kurš nezina neko, no populāra trenera, kurš attiecībā uz klientu arī nezina neko, jo nav viņā iedziļinājies ilgtermiņā (vai vispār nemaz), nopērk copy-paste treniņu plānu. Cerības jau sākumā ir rožainas, taču ir liels risks savas slēptās problēmas saasināt vēl vairāk un palikt vēl šķībākam.
Jo klients jau sevi līdz galam nepazīst, no malas neredz, un nezina, ko viņš nezina. Nav arī nevienu vingrinājumu tā pamatīgi apguvis. Citus vispār nemaz, un dažus pilnīgi nepareizi. Taču jebkas bez apmācības saucas Stulbuma Zinātne. Tā arī sākas vismaz 50% fitnesa iesācēju katra personīgais akmens laikmets, kas turpinās gadiem.
Vai glābiņš no “prastas” dzelžu cilāšanas ir t.s. funkcionālie treniņi? Jautājums pēc būtības ir nepareizs. Jo nav jāglābjas no tā, ko var izdarīt lieliski. Arī “funkcionālā treniņā” var būt papilnam brāķa un nepareizu metodiku. Nemaz nerunājot par kaitējumu sirdij, nekontrolējot pulsu, vai nepareizā/ nefunkcionālā stilā atkal jau raustot vai cilājot inventāru, pārvarot šķēršļus vai dumjā veidā veļoties pa grīdu.
Vienkāršs un kvalitatīvs treniņš ar svariem var būt pat daudz funkcionālāks par visādām modernām “funkcionālām” blēņām. Klientam daudz vērtīgāks un attīstošāks. Ja neskaita blokus CNS, galvenās funkcionalitātes problēmas parasti visiem slēpjas gurnu/sēžas daļā (gluteus, piriformis, iliopsoas) un apakšstilbos. Tam tad arī vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību.
Savukārt bez pietiekamas kardio sagatavotības (un pulsa kontroles!) nemaz nav ko bāzties apļa treniņos un tikai pasliktināt savu funkcionālo stāvokli. Jo nereti vienīgais, kam der izvēlētā nodarbības slodze, ir treneris. Vispār jau apļa treniņa lielākā vērtība ir ērti padzenāt grupiņu, lai viņi justos izvingrināti un noguruši (kas nemaz nav slikti). Un, protams, laimīgi. Esmu gan redzējis cik “kvalitatīvi” to dara jauniešu komandas…
No fizioloģiskā un terapeitiskā efekta pozīcijas treniņš ir ļoti tuvu medicīnai. Sports ne tikai uzlabo enerģētiku, aizdzen depresiju un noņem stresu, bet ārstē pat onkoloģiskās lietas. Par to jau runā daudz. Tāpēc kaut vai pareizi elpot ir pirmais, kas jāapgūst svaru zālē. Piemēram, mani audzēkņi pēc katra treniņa veic īpašu muguras atslābināšanas un elpošanas uzdevumu, kas izventilē plaušu apakšējo daļu, darbina diafragmu, un palīdz saregulēt iekšējo “Ci.”
Gandrīz neko no tā, ko svaru zālē dara parasts fitnesists – svaru cilātājs – muskuļu kačātājs. Sportista mērķis ir uzlabot fiziskās īpašības. Ja runājam par spēku, eksplozivitāti un ātrumu, tad tam ir vajadzīgs attīstīt tādus bioloģiskos audus, kas asas jaudas kustībās spēj uzkrāt lielu daudzumu Elastīgās Deformācijas Enerģijas. Pieļauju, ka daudzi parastie sporta klubu apmeklētāji neko tādu nav dzirdējuši.
Tātad galvenais ir nevis nogurums, uzpumpēti un lēni muskuļi vai laimes sajūta, bet gan trenējošais impulss, kas uzlabo sportisko sniegumu ilgtermiņā. Viss pārējais ir tikai patīkams vai nepatīkams bonuss. Galvenais fokuss ir palielināt kolagēna un elastīna šķiedru blīvumu muskuļos un cīpslās, kas ir panākams strādājot lieliem svariem īpašā režīmā, kā arī darot paskarbu pliometriju. Finālā iegūstam stingru un atsperīgu superatlēta ķermeni.
Pārējais treniņa darbs, ja vien tā nav starpsezona vai rehabilitācija, ir tikai iesildīšanās, tonizēšanās, sagatavošanās, izturība vai recovery. No visa intensitātes apjoma tikai 20% darba dod galveno rezultātu. Taču lielākā kļūda sportistam ir vispusīgi pārgatavoties vai pārgulēties uz paklājiņa, un pamest novārtā īstos vingrinājumus, kas sākotnēji var šķist par grūtu. It kā planki, “korsetes stiprināšana” vai bezgalīgi balansa brīnumi būtu viss. Pusaudži, protams, ir atsevišķs stāsts.
Vai sportistu vingrinājumi ir noderīgi parastam cilvēkam? Protams, jo tie ir interesanti un sevišķi attīstoši. Tāpēc, ka ir pārdomāti un pamatoti. Galvenais ir izvēlēties pareizo sarežģītības līmeni, un dažam labam ieskatīties pasē.
Lieki nedramatizējot ar “labā pretstatu ļaunajam”, gribu teikt, ka vingrinājumu pieņemama izpildījuma robežas vienmēr ir nedaudz peldošas. Nekas nav balts vai melns. Neviens nav ideāls, un reizēm paimprovizēt ir forši. Taču, pamanīties pavisam elementārus, grūti sabojājamus vingrinājumus izpildīt tā, ka citiem traumējas redze, tiešām ir Akmens laikmets. Tāpat kā smaržu lietošana pirms treniņa vai netīra krekla atkārtota uzvilkšana.
Vai visus vajag “glābt?” Domāju, ka nē, sevišķi jau iesīkstējušus bukus, kuri nevienu padomu neņem vērā, un neko arī nejautā. Turklāt vai man ir tiesības nelūgtam iejaukties katra cilvēka intīmi-personīgajā evolūcijā?
