Vakar, 8. martā, kad biju beidzis trenēt vienu foršu 11-gadīgu basketbolistu, nolēmu uzrakstīt šo rakstu. Kaut kas mani izprovocēja. Pavasaris vai īpašais datums? Pat nezinu… Stāsts ir par gluži vienkāršām un it kā visiem zināmām lietām. Konkrēti par fizisko sagatavotību sporta spēlēs. Vecuma grupā 10 – 15 gadi.
Zināt, ir viens tāds gads. Gads, kad ikviens jaunietis rīko demolējoši vētrainu pilngadības svinēšanas ballīti (kad daži no tiem 28 neaicinātajiem viesiem neģēlīgi iznīcina kaimiņu žogu)… Un, lai sportists savos 18 gados spētu ne tikai “iedot pa štangu” visādiem nelūgtiem tipiem, bet būtu arī sportā gan spēcīgs, gan konkurētspējīgs, gan talantīgs (nu gluži kā Olga Rajecka dziedātprasmē), viņam vairākus gadus līdz tam vajag trenēties sasodīti vispusīgi! Un līdz aizkustinājumam rūpīgi.
Esmu individuāli trenējis ļoti daudzus basketbolistus, tenisistus utt. Lielākai daļai praktiski ir vienas un tās pašas problēmas. Ļoti tipiskas mūsu valstī. Laikam jau ne tikai. Un, manuprāt, tas attiecas uz treniņu procesa kvalitāti šajos populārajos sporta veidos. Nedomāju treneru darbu, bet gan sistēmu un iespējas. Lūk mans personīgais viedoklis par šīm problēmām un to risinājumiem.
- Vāja vispārējā izturība. Jo mēreni, vecumam un pulsa sliekšņiem atbilstoši krosi tiek skrieti tikai vasaras nometnēs. Tas varbūt varētu neattiekties uz futbolistiem, bet vairāk uz pārējiem sportistiem, kas mūsu bezgalīgo un vienmēr pārsteidzoši saulaino rudeni no septembra līdz maijam dzīvojas iekšā pa sporta zāli vai kortu. Pienākot pavasara play-off-iem (bet ne tikai), tas liek sevi manīt visvairāk. Arī slimošana ziemas periodā ir lielā mērā saistīta ar slodzes svaigā gaisā trūkumu. Pat neminēšu to, ka mērenas aerobas slodzes un skābekļa deficīts atstāj iespaidu uz mācīšanās spējām, intelektu un IQ. “Kas ir IQ tests?? - Paldies, jūs testu jau izgājāt.”
- Jo trūkst sistemātisku vieglatlētikas tipa treniņu. Tikai tādās nodarbībās var perfekti attīstīt šo spēju. Un muskuļu-cīpslu anatomiju, kas to nodrošina. Bez atsperīguma nav ne starta uzrāviena, ne vertikālā lēciena utt. Ja godīgi, tad pat samērā atsperīgi basketbolisti testa vingrinājumos bieži zaudē vidēji trenētiem sava vecuma vieglatlētiem. Un pat ne lēcējiem. Lecamaukliņa un “trepītes” vien te nelīdzēs.
- Stājas, plakanās pēdas un gurna funkcionalitātes problēmas. Ne visiem, bet ir. Šī ir ļoti PAMATĪGA ķeza! Jo sportists nevar ne normāli paskriet, ne palēkties. Patiesībā viņš to var izdarīt tikpat labi, kā ronis uzvīt ligzdu ozola galotnē. Neticat? Bet ir pat tik smagi gadījumi. Cieši saistīti ar vispārēju muskulatūras vājumu. Piedevām pēc 3-4 gadu treniņiem sporta sekcijā. Steidzīgi nelabojot šos defektus, sportists ātri vien noies pa burbuli kā grimstošs Titāniks. Bez nākotnes izredzēm sportā.
- Roku un kāju savstarpējās koordinācijas trūkums elementārās pamatkustībās. Nav tā grandiozākā nelaime un ir arī salīdzinoši vieglāk novēršama, taču norāda uz bērna attīstīšanas mājasdarba trūkumu 5-10 gadu vecumā. Bērnudārzs, sākumskolas sporta stundas, mājas, vecāku iesaistīšanās…
Uzskaitīju tikai dažas galvenās problēmas. Protams, ka ir vēl citas. Taču esošo klupšanas akmeņu pāris risinājumi varētu būt šādi:
- Mazāk specializācijas un vairāk vispusības. 4 vai 5 sava sporta veida tehniskie treniņi nedēļā reizēm noteikti ir par daudz. Jo nav spēka un laika izpildīt normālu vispusīgās fiziskās sagatavošanās darbu, kas augošam organismam ir ļoti svarīgi. Ņemot vērā spēļu un turnīru grafiku, ir nedēļas, kad pilnīgi pietiktu ar 2-3 viegliem tehniskajiem treniņiem. Pārējo laiku veltot VFS. Varbūt var kombinēt – vienu nedēļu vairāk tehniskie, citu vairāk fiziskie un aerobie treniņi?
- Vispusīgās sagatavotības treniņus neuztvert vienkārši kā jebkādu cita veida slodzi vai nodarbību, bet gan kā sistemātisku un ļoti disciplinētu kustību prasmju un fizisko īpašību attīstīšanu!
- Krosi vai fiziskas aktivitātes svaigā gaisā cauru gadu. Vismaz reizi nedēļā.
Piebilde. Tiem vecākiem, kas vēlas, lai viņu 10-12 gadīgās atvases īsā laikā uzlabo tieši starta uzrāvienu basketbolā vai tenisā, es varu pateikt: tas nav iespējams! Taču var izdarīt ļoti svarīgu sagatavošanās darbu, lai šis uzrāviens strauji progresētu 13-15 gados. Vienkārši ir vajadzīga pacietība. Turklāt katrs bērns attīstās individuāli. Bet bez iepriekšējas vismaz viena gada sagatavošanās, šis cerētais raķetes blieziens startā var neparādīties arī 16 un 18 gados. Kad viss jau ir nokavēts.
Kas bieži vien traucē realizēt normālu fiziskās sagatavotības shēmu? Patiesībā tas, ka katra spēle katrā nedēļas nogalē vecuma grupā 13+ ir gluži kā olimpiskais fināls, uz kuru vienmēr ir jābūt vislabākajā formā. Tātad svaigam. Kad tad attīstīt VFS?
Un vēl, ja jūs gaidāt līdz sportistam paliks 14 vai 15 gadi, un “tad jau redzēs, vai ir vērts iespringt uz nopietnākiem treniņiem”, šis mirklis var būt nokavēts un pat nepienākt, jo jaunietis neparāda ne spējas, ne īstu gribēšanu tieši dēļ atpalicības fiziskajā jomā.
Pāris pozitīvi piemēri:
- Ralfs Blankveins. Basketbolists. Kad zēns 11 gados sāka pie manis trenēties, viņš praktiski neskrēja. Un neatspērās. Bet trenējās basketbolā jau ceturto sezonu! Mēs “ēdām zemi” 6 gadus. Gan 2x nedēļā Daugavas stadionā, gan manēžā un vingrošanas zālē. Iepriekšējā sezonā 17 gadu vecumā viņš kļuva LBL2 čempionu. Un sporta domāšana un izpratne viņam ir labi iemācīta. Pat, ja viņš nākotnē nekļūs par otru Kobe Bryant, viņam tomēr ir laba fiziskā sagatavotība, stāja, un nav bijušas nopietnas traumas. Jo cīpslas tur (tfu, tfu, tfu).
- Mans paša dēls trenējās basketbolā 9,5 gadus. Regulāri vieglatlētikas treniņi 1-2x nedēļā no 7 gadu vecuma viņu padarīja par ļoti kustīgu, atsperīgu un veiklu spēlētāju. Sprintu viņš skrēja pat tehniskāk par dažu labu vieglatlētu. Un vienīgie savainojumi ir bijuši sīkas nenozīmīgas traumiņas un smadzeņu satricinājums, jo reiz treniņā komandas biedrs viņam nejauši trāpīja ar bumbu pa galvu. Tikai basketbola vietā viņš tagad ir izvēlējies citu sporta veidu un nopietnas studijas.
Vārdu sakot, absolūti bez lielīšanas gribu teikt, ka vieglatlētika tā uztrenē un nostiprina kājas un visu ķermeni, ka ir iespējams gan demonstrēt labāku spēles tehniku, gan turēt lielu slodzi laukumā, gan veiksmīgāk izvairīties no krustenisko saišu plīsuma.
Pārlieka specializācija, forsēti treniņi, kad ļoti daudz laika tiek veltīts sporta spēles tehniskajām nodarbībām un ne tik nopietna attieksme pret vispusīgo un fizisko sagatavotību noved pie kā? Jā, arī pie U-14 vai U-16 medaļām starptautiskos turnīros. Un nav jau tas slikti. Mēs par to sajūsmināmies pat vairāk, kā par Rīga 800 salūtu.
Bet patiesībā tie ir saldi maldi! Jo īstie panākumi ir vajadzīgi 20, 25 un pat 30 gados. Vienīgi nelaime ir tā, ka bērnībā fiziski vispusīgāk attīstītie un labāk sagatavotie ārzemju konkurenti tieši 18-20 gadu vecumā mums aiziet garām kā veciem ežiem (piedodiet). Ar retiem izņēmumiem…
Es gribu, lai mūsu sportisti ir ar veiksmīgāku un ilgāku sportisko karjeru, jo viņi to ir pelnījuši!
Sportista sagatavošana - laba sagatavošana patiesībā maksā daudz, daudz dārgāk, nekā sākumā šķiet. Gan finansiāli, gan organizatoriski, gan attieksmes un laika izteiksmē. Domāju, ka tenisisti to zina vislabāk.
Ja izskatās, ka jaunietis tiešām varētu būt labs sportists, netrūkst arī talanta, bet mācībās viņš ir diezgan viduvējs (vājš), tad šinī gadījumā sports noteikti varētu būt pilnā loze. Ceļš uz finansiālu neatkarību un sakārtotu dzīvi. Bet tas, protams, ir tikai viens variants… Izvēle ir pašu ziņā.
Rezumējums. Ja kāds jums grib iestāstīt, ka jauniešiem pamatīga VFS un nodarbības svaigā gaisā nav vajadzīgas, un, ka labs basketbolists var izaugt 9 mēnešus gadā, trenējoties tikai sporta zālē, tad tie ir ekoloģiski tīri meli! Daudzie pētījumi, pieredze un veselais saprāts to apstiprina. Domāju, ka tas attiecas uz visu sporta spēļu pārstāvjiem. Vecākiem nerūpēties par sava jaunā sportista pilnvērtīgu fizisko attīstību ir kā mazotnē viņam vispār nelasīt vakara pasaciņas un tīšām nebarot ar mātes pienu.
Ok, zinu, nebūs iespējams 100% visiem nodrošināt perfektus treniņus. Trūkst gan treneru, gan sporta objektu, gan finansējuma. Taču, ja vien jums ir kaut mazākā iespēja un motivācija – cīnieties, uz priekšu!
