Lai arī bērni ir ļoti dažādi, ikvienam ir iespēja būt spēcīgam, un atrast sev piemērotu sporta veidu. Katrs sākotnēji ir ar daudz lielāku fizisko spēju potenciālu, nekā dzīvē tiek realizēts. Pat ja bērns ir atradis savai ģenētikai atbilstošu sporta veidu, un cītīgi apmeklē treniņus, tas vēl panākumus negarantē.
Visiem mums patīk piedalīties skaļos un krāšņos sporta pasākumos un dažādās vietējās olimpiādēs, taču arī tas vēl nevienu nepadara par sporta zvaigzni. Tas ir tikai spožums iedvesmai. Ja mums pietiek spēka arī dziļākiem ūdeņiem – lieliski! Panākumu aisberga neredzamā daļa ir četras svarīgas pozīcijas, kas nosaka izredzes sportā: veselība, fiziskā sagatavotība, stratēģija un sistēma. Jā kādā no tām ir nopietnas problēmas, par veiksmīgu karjeru var aizmirst. Un nekāda plāna B te nav.
Pirmkārt tā ir sirdsdarbības pārbaude, bioķīmiskās analīzes, mugurkaula, pēdu, kāju formas un kopējās stājas novērtēšana.Otrkārt - individuālās lietas: gremošana, alerģijām, liekais svars, uztura kartes noteikšana, hormoni, imunitāte, plaušas, centrālā nervu sistēma utt.Treškārt - visa apkārtējā vide un ekoloģija – svaigs gaiss, tīrs dzeramais ūdens, pietiekami daudz gaismas, tumsas, miera, klusuma - attiecīgi kad vajag, telefona un rūtera izslēgšana uz nakti, personīgā higiēna, attiecību higiēna mājās un skolā, un daudzas citas lietas. Tātad - ne tikai ārsta atzinums “derīgs sportam”, bet arī daudz kas cits.
Pirmkārt – testēšana. Savlaicīga un regulāra kustību koordinācijas, lokanības, spēka, ķermeņa saturīguma un ātruma īpašību novērtēšana, kā arī specializēts diagnostikas tests sporta laboratorijā. Pēdu atsperīguma un gurnu daļas funkcionalitātes pārbaude (kā sportists prot šīs ķermeņa daļas ieslēgt, piemēram, skrienot),Otrkārt – plānveidīga vispusīga muskulatūras nostiprināšana vismaz fitnesa līmenī. Protams, ar to vien sportā nepietiek, taču līdz zināmai robežai (ne sevišķi konkurētspējīgai) daudzi progresē no vingrošanas vien.Treškārt – vieglatlētikas pamati. Visiem. Tāpēc, ka tas ir universāls līdzeklis, kas lielas jaudas apstākļos un asās kustībās uzlabo ātrumu, dod spēku un atsperīgumu, paaugstina funkcionālās spējas, uzlabo stāju, stiprina locītavas un dziļos muskuļus.Lielākā kļūda – fiziski nesagatavotam sportistam uzkraut lielu specializēto treniņu un spēļu slodzi, kas ilgtermiņā tikai bojā sirdi, locītavas, rada hroniskus muskuļu savilkumus un kropļo ķermeni.
Te galvenie pieturas punkti ir profesionāls domāšanas stils, attieksme, apzinātība, mērķa vizualizācija, kā arī tēla veidošana. Un tas viss ir atstāj lielu iespaidu gan uz treniņu rezultātu, gan personību kopumā. Katrā vecumā, sākot pat no pirmsskolas gadiem, ir savas lietas, ko bērnam var sekmīgi iemācīt.
Nedaudz par tēla veidošanu. Svarīgi ir kā sportists uztver pats sevi: kas tieši, kādā identitātē un ar kādu pavadošo domu trenējas un piedalās sacensībās. Dzīvo, ģērbjas, uzvedas, rīkojas ar finansēm, izpilda mājasdarbus skolā, prot komunicēt, un sakārto savu istabu. Kāda ir attieksme pret vecākiem, treneri, pretiniekiem, skolotājiem, svešinieku uz ielas vai pārdevēju veikalā. Vārdu sakot - kā sevi nodefinē ikvienā mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Viens liels fails, kas katru dienu ir jāuzlabo. Es nespēju iedomāties, kā vispār bez spēcīga personīgā tēla kāds var dzīvē kaut ko sasniegt.
Izšķirīgie brīži - zaudējumi, neveiksmes, kad mentāli šķietami esam iedzīti stūrī, arī parāda – vai esi domās un sīkumos izkliedēts, vājš, nepārliecinošs un atkāpties gatavs trusis? Vai tieši otrādi: fokusēts un mērķtiecīgs kā Lara Krofta, kas spēj vēsā mierā turēt spriedzi…
Tāpēc, ka neievērojam kādu no trīs patiesībām:1) Mūsu sapņi atrodas domās, “virtuālā” pasaulē, kur viss ir ideāli. Mērķis, atšķirībā no sapņa, dzīvo reālā pasaulē, ārpus komforta zonas, bieži vien no kuras iziet mums ir neērti vai bail. Lai sapņotu, pietiek ar iztēli. Lai tiktu līdz mērķim, ir jārīkojas. Reālajā pasaulē nekas nav ideāli vai ērti.Biežākā kļūda - atsitiens pret realitāti: "O, tā nevar būt, tas nemaz nav mans sapnis, tam ir jāizskatās un jānotiek skaisti, ātri, nesāpīgi, ērti, cēli, cilvēkiem būtu jāreaģē tā, kā es esmu iedomājies..."Un tad mēs padodamies.Piebilde: Protams, ka tas IR tavs sapnis, tikai realitātes ietērpā. Un tagad ej, iekļaujies notikumu plūdumā un piepildi savu mērķi šajā pasaulē!2) Sapņi par panākumiem var dzīvot “mūžīgi”, taču mērķa sasniegšana ir ļoti ierobežota laikā. Visam ir jānosaka, un visam arī ir termiņš. Piemēram, ja mums ir kāda spoža ideja, tā ir jāsāk realizēt 3 dienu laikā, citādi tā izplēnēs. Ar “lēcienu nezināmajā” kavēties nedrīkst…Ja sportistam ir 12 gadi, tad ir pēdējais laiks sākt attīstīt ātrspēka un ātruma īpašības. Ja 17 gados vajag attīstīt spēku, muskuļu masu vai kustību jaudu, tad to atlikt uz 20 gadiem ir kā atteikties no saviem panākumiem uzreiz.Ja šīgada laikā ir jāuzlabo spēles tehnika, tad tas ir jāsāk darīt šodien vai rīt. Ja 15 gados ir jānostiprina locītavas, tad tajā vecumā tas arī IR jādara. Ja ir tagad jāvēršas pie osteopāta ar šķības muguras radītām problēmām, tad tas ir jādara tagad! Jo nopietni uzlabojumi prasa aptuveni gadu.Viens no realitātes mēriem ir laiks. Mērķis bez termiņa ir tik nereāls, cik nereāls vien tas var būt, un tā reizēm mēs atliekam pusi savas dzīves!3) Sapņot ir par velti, turpretī par mērķa sasniegšanu ir jāmaksā. Reālajā pasaulē viss ir par naudu. Ikvienai lietai ir sava cena. Jo īpaši, ja mēs maksājam par produktu, kurā ir ielikta personīga attieksme un dvēsele. Un tie nebūt nav lieki tēriņi. Pirmkārt jau tā ir enerģijas apmaiņa. Bet ekonomējot, mēģinot visu dabūt "pa lēto" un neiesaistoties adekvātā apmaiņā, mēs sevi nostādam uz dzīves scenārija, kas ved strupceļā. Otrkārt, tā ir stratēģiski gudra rīcība: "Kā mežā sauc - tā atskan."Tikai tad, kad esam investējuši, mums ir tiesības sagaidīt labu rezultātu. Turklāt - konkurenti nesnauž.
Treneri, infrastruktūra, sacensību vai spēļu kalendārs, treniņu metodikas, fiziskās sagatavotības gada plāns…Protams, lai kā mēs sakārtotu jaunā sportista apstākļus, treniņu sistēmu un domāšanas stilu, jāatceras, ka tas viss uzklājas uz viņa ģenētikas un mentalitātes. Sportā par zvaigznēm kļūst nevis tie, kas piedzimuši apdāvināti, un tālāk pasīvi dreifē pa dzīvi, bet gan tie, kam pietiek pašdisciplīnas, kas racionālāk dara un veiksmīgāk izlavierē.Sportistam pirmkārt ir jābūt fiziski spēcīgam. Un panākumi ir jāgūst pietiekamā ilgtermiņā, lai ar sportu varētu nodrošināt savu dzīvi. Veiksmes formula – nepaļauties tikai uz sistēmu, bet gan aktīvi, apzināti un stratēģiski pareizi sērfot pretī uzvarām.
Valstī nav tik daudz iedzīvotāju, lai mēs pat populāros sporta veidos varētu atļauties paviršu attieksmi pret audzēkņu veselību vai veikt tādu atlasi kā Vācijā vai Spānijā. Jaunais sportists nav tikai resurss sistēmas pastāvēšanai, bet arī respektējama vērtība. Pasaules līmenis treniņos nozīmē maksimāli labu, individualizētu attieksmi, veselības monitoringu un efektīvu personīgo (arī ģimenes) stratēģiju. Domāju, ka mums visiem šajā jomā ir daudz ko uzlabot.
