- Sacensības ir aiz muguras un droši vien dzirdētas jau pirmās atsauksmes. Vai izdevās viss iecerētais? - Man šķiet, ka viss iecerētais izdevās, lai gan, protams, bija mazi mīnusiņi un kļūdiņas, kuras pamanījām. Dažas atkārtojās vēl no iepriekšējā gada, bet dažas bija jaunas. Piemēram, bija grūtības parādīt uz ekrāna rezultātus, šī informācija neparādījās gana operatīvi. Par atsauksmēm pagaidām runāt grūti, esmu saņēmusi dažas īsziņas, kuras ir pozitīvas.
- Parasti saka, ja ir labs sākums un labas beigas, tad pasākums ir izdevies. Sacensību sākumā bija augstvērtīgs rezultāts šķēpmešanā sievietēm, bet beigās bija intriga šķēpmešanā vīriešiem. - Tā ir. Uzskatu, ka sacensības ir izdevušās, turklāt, ja nemaldos, ir laboti trīs «Rīgas kausu» rekordi. Ļoti liels prieks, ka šķēpmešanā startēja visi labākie Latvijas sportisti, izņemot Madaru Palameiku, kura jau laikus zināja, ka šoreiz nevarēs piedalīties. Kad gan vēl esam redzējuši, kad vienās sacensībās met visi četri mūsu labākie šķēpmetēji? Nekad. Pat pasaules čempionātā vai olimpiskajās spēlēs var piedalīties tikai trīs. Turklāt visi meta pāri 80 metru robežai un, ja ne ukrainis Romāns Avramenko, tad latvieši būtu sadalījuši pirmās četras vietas. Jebkurā gadījumā visi čaļi cīnījās un uzrādīja augstvērtīgus rezultātus, kas man kā organizatorei ir ļoti svarīgi.
- Cik saprotu, tad pirmoreiz Latvijas vieglatlētikas sacensību rezultātiem bija iespēja sekot līdzi arī online režīmā. - Jā, tas bija ļoti liels roku darbs, taču manā uztverē tas bija ļoti svarīgi, jo pagājušajā gadā tas bija viens no lielākajiem mīnusiem, kā dēļ ne komentētāji, ne skatītāji operatīvi netika nodrošināti ar informāciju. Turklāt arī no starptautiskā aspekta ir ļoti svarīgi, lai menedžeri un fani redz sportistu rezultātus. Pērn man «Rīgas kausi» bija pirmās tik augsta līmeņa sacensības, kuras organizēju, tādēļ reizēm pat īsti nesapratu kas notiek. Turpretī šogad jau visu apzinājos, man bija komanda un cilvēkiem bija konkrēti uzdevumi. Viņi paši ir bijušie vieglatlēti, tādēļ paši saprata kam jābūt un reizēm pat iedomājās paveikt to, ko bijām aizmirsuši pateikt.
- Pirms sacensībām bažījos par to, vai tiešraidē varēs visam operatīvi sekot līdzi, taču šajā ziņā, manuprāt, problēmu nebija. - Tā ir uzslava «Sportacentram», kuri to darīja pirmo reizi. Ja agrāk viņiem bija viena vai divas statiskas kameras, tad bija neiespējami parādīt sacensības, jo vieglatlētikā kameras nepieciešamas katrā sektorā. Tagad viņi bija iegādājušies vairākas kameras un, ja tu saki, ka bija viegli skatīties, tad acīmredzot viņi savu darbu paveica profesionāli, jo pati vēl neesmu skatījusies tiešraides atkārtojumu.
- Kas ir tās lietas, kuras jau nākamgad gribētos uzlabot? - Tā noteikti būtu elektroniskā laika sistēma, lai varētu veiksmīgāk nodrošināt online rezultātus. Tāpat būtu vēlams uzlabot atsevišķas nianses tiesnešu darba procesā. Droši vien gribētos piestrādāt arī pie krāšņuma stadionā. Katrā ziņā ir daudz visādu mazu knifiņu. Taču drīzāk man būtu jāieklausās skatītāju kritikā un jāsaprot, kam neesam pievērsuši pietiekami lielu uzmanību.
- Tas gan nav atkarīgs ne no tevis, ne no LVS, bet droši vien gribētos rīkot sacensības arī vizuāli patīkamākā stadionā? - Solīts jau tiek. Protams, ļoti gribētos, lai «Daugavas» stadions tiktu sakārtots. Tā ir sāpe, jo ar katru gadu stadions nolietojas un tiklīdz parādās runas par jaunu stadionu, šajā stadionā nekas netiek ieguldīts. Paveicās, ka pēc mēneša būs deju svētki, tādēļ stadions tika nedaudz pietušēts. Taču sportistiem sāpīgāk ir tas, ka ir nodilis skrejceliņš. Arī šķēpmešanas sektorā ieskrējiena celiņā ir mazi caurumi, kurus profesionāls sportists izjūt.
- Ko devis piešķirtais «European Outdoor Classic meeting» statuss? - Šogad tas noteikti deva to, ka bija vieglāk piesaistīt sportistus. Pērn ar to bija problēmas un arī šogad pēdējā brīdī saņēmu atteikumus, jo sportisti bija saslimuši vai guvuši traumu. Labi ir tas, ka viņi paši pērk biļetes un man nav lieku izdevumu, taču slikti ir tas, ka man paliek tukšs celiņš. Ja mešanā un lēkšanā to tā neizjūt, tad skriešanā tas ir uzreiz redzams. Es taču nevaru uzaicināt desmit 400 metru barjerskrējējus ar domu, ka varbūt pēdējā brīdī divi atkritīs. Atgriežoties pie statusa, šogad gan sportisti, gan menedžeri paši mani uzrunāja, jo bija interese no viņu puses. Tas ir ļoti pozitīvi.
- Kādi nosacījumi bija jāizpilda, lai tiktu pie šī statusa? - Bija konkrētas prasības par viesnīcām un transportu, sportisti bija jānodrošina ar fizioterapeitu utml.
- Bet kādas bija prasības attiecībā uz stadionu? - Stadionā bija jābūt sertificētam inventāram. Starp citu, uz sacensībām bija arī tehniskais novērotājs. Redzēsim, kādu atskaiti viņš būs iesniedzis. (Smejas) No tā būs atkarīgs, vai saglabāsim statusu. Nosacījumos ietilpa arī tas, ka katrā disciplīnā bija jābūt pārstāvjiem no vismaz trīs valstīm. Šoreiz slogu uzlika arī tas, ka sacensībās bija jāiekļauj noteiktas disciplīnas. Tas sarežģīja darbu arī man, jo ne visās disciplīnās mums ir spēcīgi pārstāvji.
- Nākamajā gadā «Rīgas kausi» notiks jubilejas, 50. reizi? - Jā. Pērn svinējām 50 gadu jubileju kopš pirmajām sacensībām, taču divus gadu mači nenotika. Būs jāizdomā, pie kura skaitļa tad pieturēties, lai nebūtu dubultā skaitīšana. Par nākamo gadu ideju vēl nav, jo jāsaliek pa plauktiņiem šogad paveiktais. Protams, gribētu vairāk meistarklases, lai būtu arī citi notikumi, kas saistīti ar sacensībām. Tas radītu papildus ažiotāžu.
- Kā atvilināt uz «Rīgas kausiem» pasaulē pazīstamus sportistus? Ar ko viņus var iekārdināt? - Pirmkārt, ar ierašanās naudu, bet, otrkārt, ar dažādiem bonusiem, naudas balvām. Iespējams, nākamgad izdosies realizēt domu, ka balvas tiks piešķirtas par rekordiem. Kas zina, ja šķēpmešanā uzliksim balvu 10 000 eiro, tad varbūt atbrauks Andreass Torkildsens, jo apzināsies, ka viņš to spēj un ar tādu domu arī brauks uz Rīgu.
- Cik būtu pieklājīgi piedāvāt par rekordu? - Atkarībā no tā, ko vēlies panākt. Summa var svārstīties no 100 līdz pat 10 000 eiro. Tas arī varētu būt viens no knifiem - sportistam maksāt nevis par ierašanos, bet gan par rekordu, jo citreiz arī lielā zvaigzne var atbraukt ar savainojumu vai startēt sliktos laika apstākļos, kas mazina izredzes uz augstvērtīgu rezultātu. Ja sportists saņem naudu tikai par labu rezultātu, tad es kā organizatore vismaz neesmu zaudētājos. Arī es vēl tikai mācos, tādēļ jādomā par labākajiem risinājumiem.
- Vai arī sporta zvaigznēm ir savs raideris līdzīgi kā mūziķiem? - Nē. Sportistus pilnībā apmierina trīs, četru zvaigžņu viesnīcas. Bet ļoti liela loma ir tieši uzņemšanai. Pati esmu bijusi vietās, kur uzņemšana ir ne pārāk laba, bet kādā citā vietā uzņemšana ir ļoti patīkama, tādēļ esi gatavs pievērt acis uz citiem trūkumiem. Kad sportists vai sportiste ielido, viņu ir jāsagaida un bez liekas kavēšanās jānogādā viesnīcā, lai viņš vai viņa var paēst, padzerties un pagulēt. Protams, būtu lieliski, ja katram varētu nodrošināt vienvietīgo numuriņu, taču tā jau ir ļoti liela ekstra un tādā gadījumā man vajadzētu aizņemt divas, trīs viesnīcas. Galvenais, lai sportists jūt, ka par viņu kāds rūpējas.
- Vai pasaules rekordists trīssoļlēkšanā Džonatans Edvardss ir spožākā ārzemju zvaigzne, kas startējis «Rīgas kausos»? - Jā, es arī tā uzskatu. Atceros, ka toreiz biju stadionā un tribīnes bija pilnas. Protams, es saprotu, ka arī viņš ir tikai cilvēks, tomēr būt tuvāk šāda līmeņa sportistiem ir kaut kas īpašs. Arī šogad amerikāņu lodes grūdējs Dilans Ārmstrongs apliecināja, ka ir ne tikai profesionālis savā jomā, bet arī vienkārši patīkams cilvēks.
- Ar kādiem mērķiem un vīziju gāji uz Latvijas Vieglatlētikas ģenerālsekretāres amatu? - Ņemot vērā, ka iepriekš strādāju ar sportu nesaistītā jomā, taču vienlaikus rīkoju sacensības gan Kuldīgā, gan Rīgā, sapratu, ka to ir grūti apvienot. Turklāt tādā veidā es ikdienā atsvešinājos no sporta, jo nebija iespēju visam sekot līdzi. Man tika izteikts piedāvājums, kuru es pieņēmu.
- Šķiet, ka jau iepriekš biji kandidējusi uz šo amatu... - Jā, bet 2007. gada beigās piedāvājums nāca brīdī, kad biju atgriezusies no treniņnometnes ASV un gatavojos Pekinas olimpiskajām spēlēm. Biju jau izdarījusi smagu darbu un teicu, ka vienalga turpināšu gatavoties Olimpiādei. Piedāvāju sākt, jo tāpat nekad neesmu bijusi 100% profesionāla sportiste un allaž esmu strādājusi, bet pilnībā šim amatam būtu pievērsusies pēc olimpiskajām spēlēm. Tomēr valde lēma, ka tas nebūtu labākais risinājums, apvienot sportistes un ģenerālsekretāres darbu. Pirmkārt, gribētos piesaistīt atbalstītājus, lai pašmāju sportisti justos novērtēti. Zinu, ka daļa tādi nav, jo ne visi saņem Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) atbalstu, bez kura ir grūti. Esošos profesionāļus vajadzētu maksimāli noturēt sportā, atbalstot ne tikai finansiāli, bet arī morāli un emocionāli. Es labi zinu, ka sportistiem ir jāēd un jādzīvo, kā arī jārod kaut kādi ienākumi. No rudens līdz pavasarim sportistam nav nekādu ienākumu. Teorētiskā peļņa ir vasaras laiks, kad notiek dažādas komercsacensības, taču... Nedod Dievs, ja gadās gūt savainojumu. Tad ir viss, neko vairs nevari nopelnīt. Bet sportistam taču ir jāiet uz trenažieru zāli, baseinu, saunu... Tas viss ir nepieciešams, bet tie ir papildus izdevumi, par kuriem parasti nākas maksāt pašam. Tāpat vēl ir vajadzīgs ekipējums un inventārs, kā arī transports. Kaut vai e-talons. Es gan nezinu, cik daudz sportistu brauc ar sabiedrisko transportu, taču ir dažāda līmeņa atlēti un kādam noteikti arī e-talons ļoti palīdzētu.
- Tu esi apņēmusies piesaistīt vieglatlētikai atbalstītājus. Vai saskati, ka to varētu izdarīt? - Jā. Zinu, ka tas varbūt izklausās pārāk pārliecināti, taču, ja reiz man izdevās kaut ko piesaistīt «Rīgas kausiem»... Jāsāk ir ar mazumiņu. Es saprotu, ka miljonu man neviens rīt neiedos. Gribētos saprast, kas katram trūkst, jo, iespējams, ir kāda problēma, kuru var viegli atrisināt. Kaut vai tie paši telefoni un datori. Sportists vismaz justos novērtēts, jo, braucot uz sacensībām ārzemēs, viņš vēlas sazināties ar ģimeni. Varbūt kādreiz palīdzētu nomaksāt telefona rēķinu.
- Ineta Radeviča pieminēja, ka mums ir vajadzīgi cilvēki ar ārzemju skatu uz lietām. Tu esi mācījusies ASV un atbilsti šim raksturojumam. - Dažās lietās ir vērojama stagnācija. Tā ir darīts 50 gadus atpakaļ un cilvēki turpina tā darīt. Sistēma it kā strādā, bet laiki jau ir mainījušies. To varu attiecināt, piemēram, uz tiesāšanu «Rīgas kausos». Pērn saskāros ar to, ka viss it kā ir kārtībā - tieneši nogādā protokolu sekretariātā, kad ir beigusies disciplīna, sekretariāts pārbauda un vēlreiz pārraksta, bet rezultāti ir pieejami tikai pēc pusstundas. Agrāk nebija internets un tā varēja darīt, bet mūsdienās to vairs nevaram atļauties. Ir arī daudzas lietas, kuras man pašai jāizprot, lai varētu uzlabot sistēmu. Tad būs arī operativitāte rezultātu ziņā un sportisti būs apmierināti, ka var paļauties uz tiesnešiem. Vēl viena lieta - Latvijā sacensībām sportisti reģistrējas sektoros, taču arī pie mums būtu jāievieš priekšlaicīga reģistrēšanās, lai sportisti gūtu pieredzi un lielajās sacensībās nebūtu pārsteigumu.
- Personīgā pieredze? - Jā, man pašai savulaik bija šoks. Latvijā pirms sacensībām allaž jau pusstundu iepriekš biju stadionā un iemēģināju barjeras, taču lielajās sacensībās stadionā ienāc tikai piecas minūtes pirms starta. Ieraugi pilnās tribīnes un apjūc, kad, kur un kas jādara. Tāpat Latvijā pierasts, ka treneris sēž turpat blakus, bet pasaules čempionātā treneris ir kaut kur tribīnēs. Gribētos, lai arī Latvijā tiktu ievērota sistēma, kāda tā ir pasaulē, un sportisti pie tās pierastu. Tāpēc ir labi, ka sacensībām tiek piesaistīti arī bērni, kuri palīdz brīvprātīgo statusā, un viņiem ir iespēja iepazīt sistēmu un saprast, kā ir jābūt. Turklāt viņiem tā ir motivācija, jo viņi redz, ka kādudien viņi varbūt būs šo sportistu statusā.