Gundars Celitāns pēc abpusējas vienošanās lauzis līgumu ar Dienvidkorejas komandu Seulas Woori Card Hansae un atgriezies Latvijā. Piedāvājam volejbola draugiem paplašināto interviju ar Gundaru Celitānu. Tās oriģināls publicēts Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai.
Jau pusotru mēnesi mājās pēc spēlēšanas Seulas Woori Card Hansae komandā ir volejbolists Gundars Celitāns. Likās, ka labākais pēdējo gadu Latvijas volejbolists pēc nepilnās sezonas Turcijā sportista karjeru jau beidzis, taču liktenis piespēlēja Dienvidkorejas variantu klubā, kas iepriekšējā sezonā bija pēdējā vietā līgā, bet kurā leģionāra vietu pirms Gundara aizpildījis Itālijā vārdu nopelnījušais ungārs Dāvids Šabo, olimpiskais čempions amerikānis Šons Rūnijs un Eiropas čempions serbs Vlado Petkovičs. Ja iepriekšējā gadā komanda visā čempionātā izcīnīja trīs uzvaras, šogad ar Celitānu sastāvā 17 mačos tika iegūtas jau četras uzvaras, kamēr nākamajos deviņos bez Gunčas sastāvā – viena... Tomēr lai stāsta viņš pats.
[Gundars Celitāns - foto : Xirian]
- Vienubrīd tā kā domāji mest volejbolu pie malas, tomēr nonāci Dienvidkorejā. Kā nokļuvi pie šāda varianta?
- Dažādi korejiešu klubi mani pie sevis aicināja jau gadus piecus. Pagājušajā pavasarī jau pēc līguma izbeigšanas Turcijā aģents piedāvāja Korejas variantu. Teica, lai uzreiz neatsaku, bet pamēģinu patrenēties pēc traumas. Aprīlī – maijā sāku treniņus, jutu, ka nav tik traki, un bez kādiem solījumiem devu korejiešiem atbildi, ka pamēģināšu.
Jūnijā pirmo reizi tikāmies Latvijā, un viņi iedeva treniņu programmu. Jūnija beigās viņi atlidoja otrreiz – ar ārstu un fizioterapeitu, kuri deva pozitīvu novērtējumu, un parakstījām līgumu uz vienu sezonu.
- Kad Dienvidkorejā ir volejbola sezona?
- Viņi jau bija gatavojušies visu vasaru. Viņi vispār trenējas visu gadu, atskaitot kādas divas – trīs nedēļas. Es pievienojos klubam 1. augustā, bet sezona sākās 12. oktobrī. Ja spēlē finālā līdz trim uzvarām, sezona beidzas aprīļa sākumā.
- Kāda viņiem ir turnīra norises kārtība?
- Septiņas komandas katra ar katru spēlē sešus apļus. Pamatturnīra uzvarētāja ir finālā, otrās vietas ieguvēja – pusfinālā, kurā spēlē līdz divām uzvarām. Ja ceturtās vietas īpašniece neatpaliek no trešās vietas vairāk par trim punktiem, tā savstarpējā mačā izšķir otru pusfināla dalībnieci.
- Volejbolu esi spēlējis dažādās valstīs. Kā vērtē korejiešu spēlēto?
- Spēlētprasme varbūt nav tik augsta kā Krievijā vai Itālijā, taču tā ir laba. Viņi daudz kombinē un spēlē ātri. Ir jābūt labai servju uzņemšanai. Kombinācijām var izsekot, taču tas ir sarežģītāk, nekā pierasts Eiropā, kur ir uzbrukums no otrās un ceturtās zonas, ar pirmo tempu un paips. Man tas likās ļoti interesanti.
- Kā pats juties šādā volejbolā un kādi bija tavi uzdevumi?
- Mēs bijām divi spēlētāji, kuriem komandā vajadzēja būt tā kā vecākajiem brāļiem pret pārējiem spēlētājiem gan treniņos, gan spēlēs, gan sadzīvē. Vajadzēja atbalstīt, pamācīt un palīdzēt. Katrā komandā drīkst būt tikai viens ārzemnieks, un no ārzemnieka gaida rezultātu un labus statistikas rādītājus. Tomēr vari būt, cik labs vien var būt, bez labas servju uzņemšanas un sadarbības ar cēlāju uzbrukums sāk buksēt, un vienatnē nevar uzvarēt.
- Kādu statistiku tev izdevās sakrāt?
- Pēc pirmā apļa biju rezultatīvākais spēlētājs (148 punkti sešās spēlēs, no kurām piecas beidzās piecos setos. - D.Ā.). Tomēr tad pretinieki droši vien manu spēli izanalizēja, jo modernās tehnoloģijas tur ir ļoti attīstītas, un tad bija grūtāk spēlēt. Turklāt mums komandā bija daudz traumēto spēlētāju.
- Kā iejuties komandā un valstī? Kas sagādāja grūtības vai likās neparasts?
- Pirmais mēnesis bija smags, jo, pirmkārt, bija karsts (+36 grādi). Latvijā tobrīd bija nedaudz siltāks par 20 grādiem... Vēl arī septiņas stundas laika atšķirība. Bija pagrūti.
Dzīvojām visi vienā debesskrāpī. Es biju trešajā stāvā, citi augstāk – līdz pat četrdesmitajiem stāviem. Citiem bija tāda kā mājkalpotāja, kas taisīja ēst, mazgāja drēbes un uzkopa dzīvokli. Viņi domāja tikai par volejbolu, un brokastis, pusdienas un vakariņas viņiem bija visiem vienā dzīvoklī. Aicināja jau arī mani, bet es negribēju riskēt, jo tā tomēr ir mums nepierasta pārtika. Viņi ēd asu ēdienu, kas nav mans iecienītākais. Tāpēc pārsvarā ēdu mājās tā, kā to biju pieradis mājās vai citur Eiropā. Tomēr arī ar komandu braucām kopīgās vakariņās.
- Kāds ēdiens tev no vietējiem patika?
- Viņiem ir vistiņas panējumā vai mērcē. Tās arī ir asas, bet ir garšīgas. Viņi daudz ēd jūras veltes – zivis, aļģes... Ja reizi mēnesī ēdu viņu ēdienu, tas likās pietiekami.
- Kāda bija tavi sadzīves apstākļi?
- Dzīves līmenis viņiem ir augsts. Tikko atbraucu, ieveda dzīvoklī parādīt. Sienā iebūvēti skārienjūtīgie ekrāni, viss regulējas... Mājai uz dzīvoklim atslēgu nav, ieeja ar kodiem vai čipiem. Tādu dzīves līmeni vēl nekur nebiju pieredzējis.
- Ar automašīnu pārvietojies pats vai bija šoferis?
- Līgumā man bija paredzēta automašīna, taču man tās nebija. Un labi, ka tā, jo brīvā laika braukšanai nebija. Kad bija brīvs laiks, gribējās pavadīt laiku kopā ar ģimeni vai vienkārši. Uz spēlēm un treniņiem braucām ar komandas autobusu.
- Spēlēji galvaspilsētas komandā.
- Spēlējām mēs Seulas komandā Woori Card Hansae, bet dzīvojām un trenējāmies 30 kilometrus no Seulas. Savukārt mājas spēles aizvadījām Seulā.
- Kā veicās komandai?
- Pašvaki. Biju pieradis arī pie savādāka treniņprocesa. Trenerim patika, ka komanda daudz trenējās. Bija gari un smagi treniņi. Kad lauzām līgumu, bijām sestie, taču tagad jau komanda noslīdējusi uz pēdējo vietu turnīra tabulā.
- Cik lielā mērā grūtie treniņi ietekmēja veselību?
- Man liekas, ka vairāk ietekmēja pauze kopš brīža, kad lauzām līgumu Turcijā, līdz brīdim, kad atsāku trenēties. Atpūtos, mēģināju savest kārtībā veselību, bet pēc tam bija grūti ielekt tādā ritmā, kāds bija Korejā. Treniņi bija smagi, un arī vietējie spēlētāji lūza.
- Kādas tur ir treneru un spēlētāju attiecības?
- Korejā joprojām ir hierarhijas sistēma, kurā treneris runā, un spēlētāji nedrīkst iebilst. Tā vienkārši nedrīkst. Bija jāiet pie trenera runāt kā pie bosa. No sākuma jānorunā laiks, jāpiesakās, un tikai tad runājām.
Bija vairākas reizes, kad ar treneri runājām par to, kā man būtu labāk, ka eiropieši tik daudz netrenējas un to vienkārši fiziski nevar izturēt. Šad tad manu treniņu programmu pakoriģējām.
- Ja jāsalīdzina volejbolistu atalgojums, ar kādu valsti varētu salīdzināt?
- Protams, atalgojums tur ir lielāks, ārzemnieki uz turieni brauc nopelnīt, un ir eiropieši, kas tur spēlējuši vairākas sezonas. Izdevās parunāt ar citos turienes klubos spēlējošajiem ārzemniekiem no Slovākijas, Čehijas un Vācijas, un arī viņiem klājas grūti. Viņi laikam uz vēl vienu gadu nepaliks (smejas). Man vairāk pārdzīvot lika traumas.
- Kā vērtē veselības aprūpes līmeni klubā?
- Par fizioterapiju un medicīnisko aprūpi varu teikt tikai labāko. Par mani rūpējās, un es biju tas, kuru viņi aprūpēja visvairāk.
- Pēc diviem gadiem tur notiks ziemas olimpiskās spēles. Vai kaut kas par to liecina?
- Jā, to viņi grib uztaisīt par Notikumu. Ir plakāti, tiek būvētas olimpiskās trases...
- Šobrīd esi Latvijā un esi pieteikts startam Baltijas līgā kopā ar brāli Armandu Jēkabpils Lūšu komandā. Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Šobrīd jāapārstē traumas, jo Korejā guvu diezgan smagu cirkšņa traumu. Reizēm pat iet ir grūti. Tomēr, ja izdosies apārstēt traumas – nostiprināt plecu un iekaisumu un cirksni izārstēt, tad varbūt jau šīs sezonas pleiofos kādu maču nospēlēšu. Ja paveiksies, spēlēšu nākamsezon.
- Kas noteica izvēli par labu Jēkabpils komandai?
- Man patīk atmosfēra komandā. Esmu bijis uz kādām četrām – piecām viņu spēlēm. Arī treneris Mārcis Obrumans ir labs mans draugs un dēla krusttēvs. Arī kluba prezidents Māris Trušelis ir pazīstams. Man patīk attieksme pret volejbolu pilsētā. Pāris gadu laikā no 1. līgas klubs ir sasniedzis Baltijas līgu. Uz spēlēm, uz kurām esmu bijis, ir pilnas tribīnes, bungas, dziesmas, ir padomāts par skatītājiem – notiek visādi konkursi, atrakcijas bērniem, zīmēšana, krāsošana, līmēšana...
