Šo sezonu jūs iesākāt lieliski, uzvara vienā no sarežģītākajiem rallijiem pasaulē «Acropolis Rally» Grieķijā, piedevām savās debijas sacīkstēs ERC1 klasē un ar Škoda Fabia R5 mašīnu. Kā jūs tobrīd jūtāties?
Ralfs Sirmacis: Lai arī sākumā ERČ preses konferencē teicu, ka esam ieradušies uzvarēt, un liku pēc šādiem izteikumiem brīnīties pat saviem konkurentiem, uzvarot paši bijām nedaudz pārsteigti. Viens ir gribēt, otrs piepildīt vēlmi. Protams, bijām sajūsmā, sākumā pat īsti neaptvērām, kas noticis.
Artūrs Šimins: Rallija sākumā visi smīkņāja, ka ekipāža, kas tikko braukusi Junioru ieskaitē ar priekšpiedziņu un tagad pirmo reizi startēs ERC1 klasē ar Škoda R5 automašīnu, izdomājusi, ka var uzvarēt. Otrajā dienā situācija jau bija mainījusies. Pie mums pastiprināti nāca Eurosport žurnālisti, ERČ galvenie organizētāji, pat citi sportisti. Mēs bijām priecīgi un laimīgi, uzvarot vienā no sarežģītākajiem rallijiem pasaulē, taču sapratām, ka tas bija viens posms un ar to nekas nebeidzas. Tas ir tikai sākums. Tagad vismaz mūs respektē.
Gan kopā, gan atsevišķi esat startējuši neskaitāmos rallijos. Kā tas viss sākās, kā nonācāt tur, kur esat tagad?
A.Š.: Bērnībā kabeļtelevīzijā skatījos, kā brauc Tomijs Makinens un Kolins Makrejs. Viņi startēja ar Evolūciju. Ļoti iepatikās šī mašīna, gribēju tādu arī sev. Tas piepildījās, kad man bija 16 gadi. Sāku trenēties ar Aināru Eikertu (PSRS rallija čempions). Pats tad biju pilots, nevis stūrmanis. Viss gan mainījās, jo aizbraucu uz Angliju mācīties, taču atgriežoties jau bija par vēlu sevi profesionāli attīstīt kā rallija pilotu. Toreiz radās iespēja būt par stūrmani Kasparam Kaņepam Kalniņam, to arī izmantoju. Sanāca, iepatikās. Vēlāk dzīve saveda kopā ar Ralfu, kas rezultējās ar to, ka izlēmām startēt ERČ.
R.S.: Ļoti agri laukos sāku braukāt ar žigulīti pa pļavām. Tētim visu laiku čīkstēju, ka gribu braukt rallijā, bet tad man bija tikai 12 gadi, un rallijā tādā vecumā neviens nestartē. Tad Latvijā parādījās autokrosa bagiji – kroskarti. Izmēģināju. Man patika un sanāca. Uz pirmajām sacensībām to izīrējām, pēc tam jau nopirkām. Ar bagiju sacensībās startēju kādas trīs sezonas. Nākamais solis jau bija rallijs.
Cik gados jūs pirmo reizi piesēdāties pie automašīnas stūres?
R.S.: Pirmo reizi pats pedāļus spaidīju sešu gadu vecumā. Mājās bija gari spilveni uz dīvāna, kurus varēja pārlocīt uz pusēm. Es divus saliku kopā, ielocīju. Kā reiz sanāca zem dibena un aiz muguras. Varēju tad aizsniegt pedāļus un redzēt pāri stūrei. Biju piemājas pļavas iekarotājs.
A.Š.: Mana pirmā reize bija sešu gadu vecumā, kad sēdēju tētim klēpī, braucot pa lauku. Pedāļus nevarēju aizsniegt, bet man ļoti patika. Tā kārtīgi tētis mani braukt sāka mācīt vienpadsmit gadu vecumā.
Vai jūs atceraties pirmās sacensības, kurās startējāt?
A.Š.: Jā! Neatceros precīzu gadu, bet tas bija Talsu rallijs. Raimonds Strokšs bija izveidojis debitantu 2WD ieskaiti, kurā varēja startēt tādi braucēji, kas vispār nav braukuši rallijā. Visi bija ļoti stresaini. Gāja visādi, bet finālā, pateicoties tam, ka konkurentam Emīlam Blūmam nebija pilnā apakšveļa, viņu diskvalificēja, un mēs līdz ar to izcīnījām trešo vietu.
R.S. Manas pirmās sacensības bija, stūrējot Kroskartu. Tas bija Ziemeļeiropas posms, kas notika Bauskā, Mūsas trasē. Braucu treniņbraucienu, veicās ļoti labi. Tad bija parādes brauciens, kurā diemžēl nosvila kroskartam motors. Ar to sacensības beidzās. Biju dusmīgs uz visu pasauli.
Bail nekad nav bijis, startējot rallijā?
R.S.: Man bail nav bijis braukt nevienu brīdi.
A.Š.: Man vienu laiku bija bail. Tas bija tad, kad no VAZ 2108 pārkāpām BMW M3. Aizmugures piedziņas nenormālās sānslīdes un ātrums nedaudz biedēja. Pēc tam, kad uzmetām pirmos kūleņus, visas bailes pazuda.
Bet, piemēram, startējot Azoru salās, kur vienā pusē klints, otrā krauja, tādās vietās bail nav?
A.Š.: Nē. Es Ralfam pilnībā uzticos. Ja baidītos, tad mēs nekad neuzvarētu.
R.S.: Varbūt pirmajā gadā, startējot Azoru salās, tomēr nedaudz bija bailīgi, tieši pierakstot trasi, bet, braucot sacensībās, vairs neievēroju, kas notiek apkārt.
Kā ir ar uzticēšanos? Parasti mēs uzticamies cilvēkiem, kurus pazīstam jau ļoti sen, bet jūs viens otru zināt tikai piecus gadus.
R.S.: Ja neuzticētos, nebūtu tik labi rezultāti. Ja rallijā grib braukt ātri, tad pilotam jāuzticas stūrmanim un otrādi. Mūsu gadījumā tas bija viegli. Pirms sākām braukt kopā, viens otru jau ļoti labi pazinām.
A.Š.: Pakāpeniski esam nonākuši līdz tam, ka viens otram uzticamies. Uzticēšanās nav izveidojusies vienā dienā, pat gadā nē. Pagājušajā gadā, kad sākām braukt ERČ Junioru ieskaites posmus, jutu, ka Ralfs līdz galam man tomēr netic, vismaz man bija tāda sajūta. Tas gan ātri mainījās. Tieši tāpēc izcīnījām ERČ vicečempiona titulu Junioru ieskaitē. Citādi nekas mums nesanāktu. Rallijs tomēr ar to atšķiras no citiem sporta veidiem. Mēs esam divi: pilots un stūrmanis. Mums jābūt vienotiem, mums viens otram jāuzticas, lai varētu uzvarēt. Tā arī radies tas joks, ka pilots ar stūrmani ir kā vīrs ar sievu.
Kādas ir galvenās atšķirības, startējot Latvijā un ārpus mūsu valsts robežām?
A.Š.: Ceļi. Tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām. Nekad nebijām braukuši pa tik akmeņainiem ceļiem, kādi bija Grieķijā. Pie mums, tāpat kā Igaunijā, kur notiks nākamais Eiropas rallija čempionāta posms, ir mīksta grants. Vēl tas, ka Latvijā ceļi nav kalnaini. Piemēram, Azoru salu rallijā bija jābrauc augšup, lejup, augšup, lejup.
R.S.: Grieķijā, ja esi tur pirmo reizi, grūti ir arī tāpēc, ka ceļa zīmes ir grieķu valodā. Startējot ātrumposmā, tas nav svarīgi, bet, braucot uz ātrumposmu, tas var ietekmēt visu ralliju. Viegli apmaldīties, jo neko nevar saprast, kas uz tām zīmēm rakstīts.
Ar mašīnu jau esat apraduši? Šis tomēr būs tikai trešais rallijs ar Škoda R5 automašīnu, piedevām pirms sezonas bijāt ar šo auto braukuši tikai kādus 60km.
R.S.: Lai pilnībā izmantotu šīs mašīnas sniegtās iespējas, jānobrauc vēl ļoti daudz kilometru. Lai spētu cīnīties par uzvaru, uzskatu, ka esmu jau apradis ar šo auto, bet neuzskatu, ka šis ir maksimālais ātrums. Domāju, ka šobrīd no šīs mašīnas izmantoju tikai kādus 70%.
A.Š.: Diemžēl mums ir ierobežots budžets. Strādājam, lai atrastu sponsorus, bet tas nav viegli. Tieši tāpēc arī starp rallija sacensībām ar šo auto neesam bieži braukuši, kaut arī testus vajadzētu rīkot katru nedēļu vai vismaz katru otro nedēļu. Man šķiet, ka Ralfs ir apradis, jo, runājot arī ar citiem rallistiem, secinājām, ka, ja Tu esi izkodis un vari labi, ātri braukt ar priekšpiedziņas automobili, tad Tu brauksi ātri un labi ar pilnpiedziņas auto.
R.S.: Jā, piekrītu. Ar tādu priekšpiedziņu, kādu es iepriekš braucu R2 klasē, jābrauc ļoti precīzi, bez liekām sānslīdēm, pēc iespējas taisnāk un ātrāk jāizbrauc līkumi. Pārkāpjot pilnpiedziņas automobilī, ja tu turpini braukt tieši tādā pašā stilā, tad tu gūsti vēl lielāku ātrumu uz to, ka velk vēl pakaļējā ass.
Šosezon nolēmāt startēt piecos posmos, divos jau esat startējuši. Vēl atlikuši trīs. Kādas ekspektācijas?
R.S.: 15. – 17. jūlijs Eiropas rallija čempionāta posms notiks Igaunijā. Domāju, ka tur būs ļoti daudz arī latviešu fanu. Pēc tam septembra vidū ERČ Latvijas posms «Rally Liepāja», kuru gaidām ar lielu nepacietību, jo tas ir mājas posms. Sezonu noslēgsim ar ERČ posmu Kiprā, kas notiks oktobrī.
A.Š.: Uz visiem posmiem dodamies ar mērķi uzvarēt. Citādi nav jēga startēt sacensībās un tērēt naudu. Rallijs tomēr ir dārgs sporta veids. Igaunijā pagājušajā gadā uzvarējām Junioru ieskaitē. Šogad gribam uzvarēt lielajā ERC1 klasē. Liepājā nav citu variantu, kā tikai uzvarēt. Zinām, ka visos posmos mums ir spēcīgi konkurenti, zinām, ka viegli nebūs, bet mums ir mērķis, un mēs uz to ejam.
R.S.: Arī pēc pirmajiem diviem posmiem redzam, ka mēs varam uzvarēt, ka varam būt Eiropas rallija čempionāta Top3 ekipāža.
Kāds ir jūsu ekipāžas lielais mērķis?
R.S.: Šī gada mērķis ir kāpt uz goda pjedestāla katrā rallija posmā, kurā piedalāmies. Nākamajā sezonā vēlamies startēt visos ERČ posmos un, protams, tuvākajos gados arī kļūt par Eiropas rallija čempioniem. Mūsu sapnis ir startēt kādā no Pasaules rallija čempionāta posmiem. Ideālā variantā startēt visu sezonu.
