Vaicāts, vai atveidošana rakstībā pēc izrunas joprojām ir aktuāla un pareiza, Ojārs Bušs sacīja, ka tā būs aktuāla, kamēr vien tiks reglamentēta noteikumos: "Tie joprojām ir spēkā. Norma ir norma, un likums ir likums. Tie šad tad var nepatikt un varbūt, ka ar laiku tiks mainīti un pāriesim uz oriģinālrakstību, bet šobrīd ir tā, kā ir. Diskutēts tiek daudz, un 2007. gadā pats izteicu hipotēzi, ka šis princips pazudīs desmit gadu laikā, bet laikam jau hipotēze nepiepildīsies."
"Vispirms tas, protams, attiektos uz personas dokumentiem, kur šī lieta ir smagākā un kur ir ļoti daudz konfliktu," Bušs turpināja. "Bet, ja mēs runājam par mediju vidi un žurnālistisko rakstību, tad diezin vai, ka tas notiks [tik drīz]. Jo problēma ir tāda, ka jau ir izveidojies milzīgs skaits atveidotu personvārdu – ja vienus atveidosim, bet citus ne, tad atkal veidosies liels bardaks. Praktisku piemēru redzam lietuviešu valodā, kur apmēram ir šāda situācija. Nu jau būs gadi 20, kopš viņi pārgāja uz oriģinālrakstību, taču viņi, kā jau teicāt, liek klāt savas galotnes. Tad vispār sanāk hibrīds - ne šis, ne tas."
"Eiropieši šai lietai pieiet vienkāršāk," valodnieks atbildēja replikai par praksi citās valodās ar latīnisko rakstību. "Arī, pirmkārt, tāpēc, ka viņiem nav šo nominatīvu galotņu, kādas ir mums. Otrkārt, viņiem nav šīs tradīcijas – ja mēs visu laiku būtu neatveidojuši un izdomājuši kādu paņēmienu, kā tikt galā ar galotnēm, tad nebūtu grūti pie šīs tradīcijas pieturēties. Kā piemēram, vācu laikā bieži vien tika rakstīta pamatforma un galotne aiz apostrofa."
Latvijas valodnieki ir izstrādājuši ļoti daudz atveides noteikumu, iepriekšējā gada izskaņā tika izdotas normas arī portugāļu un grieķu valodām. Taču ļoti liela problēma ir šo noteikumu pieejamība. Globālajā tīmeklī ir atrodamas apkopotas tabulas ar daudzu valodu atveides noteikumiem, tomēr tās nav atrodamas Valsts valodas centra vai Latviešu valodas aģentūras mājaslapā. "Par noteikumu izvietošanu tīmeklī domas īsti nav bijis. Laiku pa laikam ir bijusi doma vienus vai otrus atveides noteikumus izdot atkārtoti – un tas arī tiek darīts -, jo arī atveides noteikumi tomēr var novecot – piemēram, sešdesmito gadu izdevumi. Taču, ja nepieciešams kaut ko noskaidrot, tāpēc eksistē Valodas aģentūras konsultāciju dienests, kas ir pirmā instance, kur šādos jautājumos griežas. Ja arī viņi netiek galā, tad mums ir sadarbība, ka viņi iesaista mani. "
Ļoti sarežģīta tēma personvārdu atveidē ir tradīcijas. Kā zināt, kuras ir jāievēro un kuras uzskatāmas par nepareizām? "Tradīcija jāievēro tad, ja tā ir ierakstīta noteikumos," smejot atteica Bušs. "Tās ir zvaigznīšu formas, kā mēs tās saucam savā pusžargonā. Tradicionāli nepareizās. Krievu valoda? Par krievu valodas atveides noteikumu maiņu runas noteikti nav bijis, un praksē ar tiem pārāk lielas problēmas nerodas. Cita lieta, ka tajos tiešām ir atkāpes no izrunas – jā, diezgan patālas. (Nopūta) Konsekvences nav, tam es piekritīšu. Precīzi ievērot konsekvenci nemaz arī nav iespējams, jo skaņu sistēmas katrā valodā ir specifiskas. Un atveidošanas princips patiesībā ir atveidot nevis pilnībā, bet gan iespējami (!) tuvu."
Tāpat Bušs sacīja, ka arī izstrādātās atveides normas nav uzskatāmas par aksiomu: "Jebkura valodas norma patiesībā ir rekomendācija, jo neviena no tām nav nostiprināta ne kriminālajā, ne administratīvajā kodeksā. Protams, izdarīt zināmas atkāpes no normām drīkst – ir daudzi rakstītāji, kuri apzināti atkāpjas no normas, un tās ir viņu cilvēktiesības." Viena no tradicionāli nepareizajām formām ir o portugāļu un brazīliešu uzvārdu beigās, kas bieži vien tiek saglabāts, nevis pārveidots par u. "Ar portugāļiem praksē ir stipri bēdīgi. Nupat iznāca pavisam svaigi portugāļu valodas atveides noteikumi, kas vēl nav oficiāli prezentēti. Arī tajos ir strīdīgas lietas, tie nav izstrādāti ideāli kvalitatīvi. Pirmkārt, jau objektīvās grūtības ar dažādajiem portugāļu variantiem, un arī pati darba kvalitāte nav tik augsta."
"Bieži vien pareizo atveides formu tiešām ir grūti noskaidrot – pat valodnieku doktora disertācijās regulāri nākas lasīt nepareizus atveidojumus un par tiem aizrādīt. Tāda ir dzīve! (smejas) Patiesībā kļūdas un misēkļi ir neizbēgami, it sevišķi šajā globalizācijas sistēmā, kad sajaucas arvien vairāk etnosu un nevar pateikt, no kuras valodas ir jāatveido – Kisindžers vai Kisingers…," sacīja Bušs. "Šis ir jautājums, kas īstenībā nekur nav noregulēts. Tas ir atkarīgs no katra atveidotāja sirdsapziņas. Strīdīgos gadījumos parasti cenšos cilmi atrast un ņemt vērā, ja ir iespējams. Taču, ja personas senči šai valstī nodzīvojuši jau trīs četras paaudzes un asimilējušies… Varbūt atceraties, varbūt neatceraties, Kanādā, piemēram, bija tāds latviešu šķēpmetējs – Juris Pūce vai Džordžs Pjuss. Šī ir mūžīgā tēma…"
Vēl viena liela problēma ir patskaņu garuma noteikšana, ar kuru grūtības, piemēram, bijušas atveidē no serbhorvātu valodas. "Līdz šim tādas prakses nav bijis," apstiprināja Bušs. "Tā jau izveidojusies kā tradīcija, jo patskaņa izrunas garums rakstībā netiek apzīmēts un nezinātājiem to ir ļoti grūti atšifrēt. Tāpēc nākas samierināties. Tā pati Zāgreba, kuru turpināsim rakstīt Zagreba. Lauzt tradīciju vienmēr ir grūti. Savulaik, kad taisījām dāņu valodas atveides noteikumus, autore apgalvoja, ka Dānijā izruna mainoties ik pa septiņiem gadiem. Uz šī argumenta pamata dāņu atveides noteikumi ir vistālāk no fonētiskā principa un vistuvāk burtu atveidei."
Atgriežoties pie raksta sākumā pieminētās prognozes par to, kad latviešu valodas rakstībā izzudīs personvārdu atveide, Bušs atkal izvēlējās tos pašus desmit gadus. "Tagad ir 2016. gads, vai ne? Tad jāsaka 2026," Bušs sarunu noslēdza ar smaidu.
Saistītais raksts: Lāšona un Seterberja stāsts.
