"Lāšs Lāgerbeks ir viens no labākajiem treneriem, ar kuriem esmu strādājis savā īsajā karjerā, un, visu cieņu Anglija, pirms spēles viņš mums teica, ka, viņaprāt, tā ir pārvērtētākā izlase, pret kādu viņam ir nācies spēlēt," teica 24 gadus vecais uzbrucējs. "Un tas mums deva spēkus. Zinājām, ka esam maza komanda un ka viņi ir liela komanda, tādēļ viss spiediens gūlās uz viņu pleciem."
"Spēle mums nesākās labi, jo pēdējais, ko gribējām, bijām ielaist ātrus vārtus, taču kādas minūtes laikā spējām atbildēt un šķita, ka tas viņus nedaudz izsita no līdzsvara," Bedvarsons turpināja. "Pēc tam guvām otros vārtus, un tad Anglijai bija smagi lauzt cīņas gaitu. Spēlētāju sejās varēja redzēt, kāds spiediens viņiem bija. Mēs ļoti labi aizsargājāmies un padarījām viņu situāciju sarežģītu. Savā ziņā man Anglijas pat bija žēl, bet arī biju ļoti priecīgs par to, ko paveicām."
"Angļi bija šokā vai arī ārkārtīgi vīlušies," Bedvarsons atcerējās emocijas pēc spēles. "Dzirdēju cilvēkus sakām, ka viņiem bija vienalga par izlases sekmēm, taču, protams, ka viņiem nebija vienalga. Ņemot vērā medijus un visu pārējo, ir grūti būt Anglijas izlases spēlētājam, tādēļ izlēmu aiziet pie viņiem un paspiest roku."
"Domāju, ka daudzi cilvēki nesaprata, ka Islandes izlasē ir daudz spēlētāju no stiprām Eiropas līgām, tādēļ mediju radītā atmosfēra Anglijas izlasei nepalīdzēja," Bedvarsons turpināja. "Taču mums tas bija neticams panākums. Atceros, ka, pēc spēles ieejot ģērbtuvē, tajā valdīja klusums – mēs tā īsti nemaz nesvinējām, vienkārši izbaudījām mirkli, aptverot, kas tikko notika. Tas bija lieliski."
Izmantotie resursi:https://www.theguardian.com/footbal...
