«Nav svarīgi, esi pirmais, otrais vai piektais treneris komandā. Mačus uzvar spēlētāji, jo viņi met bumbu grozā, skrien, lec un izpilda to, ko tu vēlies izdarīt. Ir pat nepareizi, ja treneris uzskata, ka viņš ir uzvarējis spēli,» norāda Gailītis. «Ja gadu gaitā tava komanda ir kaut ko sasniegusi, tad droši vien vari sākt sevi saukt par labu treneri, jo, ja esi uzvarējis vienā sezonā ,tad varbūt vienkārši esi veiksmīgs treneris.»
«Trenera darbs ir tāds, ka nekad nevari pateikt - viss izdevās par 100%, taču allaž varēsi secināt, ka kaut kas tomēr nebija labi,» saka Gailītis.
«Arī spēlētāji arī var zaudēt spēles. Tas notiek tad, kad viņiem trūkst attieksmes un maksimālas koncentrēšanās. Par to spēlētājus var sodīt, jo tā nav profesionāla attieksme,» uzsver treneris. «Tas ir tāpat kā, ja spēlētāji atnāktu uz video skatīšanos, bet es teiktu: «Sorry, man te ir viens divus gadus vecs pretinieku spēles video, es jums parādīšu to». Tas ir tieši tas pats. Tādā gadījum es neesmu sagatavojies spēlei.»
«Bet, ja man maksā naudu, spēlētājiem maksā naudu un kluba administrācijai maksā naudu, tad visiem jābūt arī vienādai atbildības sajūtai un jāpaveic savs darbs,» piebilst Gailītis.
«Pretinieku izpēte ir darbs, kas nekad neapstājas. Es to daru gan mājās, gan starp treniņiem, gan arī braucot autobusā vai lidojot lidmašīnā uz spēlēm. Tas ir laikietilpīgs process. Taču ir jautājums par to, vai tev patīk tas, ko tu dari? Es to neuztveru, kā darbu. Protams, ja apjoms ir ļoti liels, tad vajag atpūsties, jo nogurumā zaudē skatījumu uz lietām. Katrā ziņā daru to, kas man patīk, un par to esmu ļoti apmierināts un laimīgs.»
P.S. Tuvākajā laikā portālā «Apollo» varēsiet lasīt pilnu interviju ar «VEF Rīga» skautinga speciālistu un «VEF Rīga» profesionālās basketbola skolas treneri Jāni Gailīti.
