«Tā kā mēs zinām, ka Latvijas izlasei ir vislabākie starta laiki pasaulē un Soču olimpiskajās spēlēs Latvija potenciāli varētu būt starp komandām, kuras stāsies uz goda pjedestāla, mēs esam atbraukuši šeit, lai mācītos,» norāda Japānas bobsleja un skeletona federācijas vadītājs Tadahiro Jamamoto. «Protams, raugāmies arī 2018. gada Pjenčanas olimpisko spēļu virzienā, jo Japāna nevēlas zaudēt saviem principiālajiem konkurentiem Dienvidkorejai.»
Jautāts par to, kādas jauna atziņas japāņu sportisti ieguvuši, trenējoties kopā ar latviešiem, Jamamoto kungs stāsta, ka starta ieskrējiena tehnika japāņiem līdz šim esot bijusi citādāka. «Pamēģinot latviešu izmantoto tehniku, esam sapratuši, ka mūsu starta laiki ir ievērojami uzlabojušies.»
Arī Japānā nākamos bobslejistus meklē vieglatlētikas stadionos, taču esot arī daži, kuri pārnākuši no amerikāņu futbola. «Jāņem vērā, ka Latvijas bobslejisti daudz ilgāku laiku pavadījuši tieši fiziskajos treniņos, kas atbalsojas starta laikos. Mūsu sportistiem fiziskās sagatavotības treniņu programma līdz šim nav bijusi tik intensīva, tādēļ, šeit darbojoties, mēs veicam sīkus un detalizētus pierakstus. Tiklīdz atgriezīsimies Japānā, tā arī tur mūsu treniņi kļūs intensīvāki, lai mēs tuvoties latviešu fiziskās gatavības pakāpei,» skaidro Japānas bobsleja un skeletona federācijas vadītājs.
«Biju ļoti patīkami pārsteigts, cik precīzi latviešiem ir atstrādāta treniņu un atpūtas programma. Plkst. 10.00 sākas intensīvs treniņš, kam seko pauze, bet plkst. 17.00 sākas vakara treniņš. Kad latvieši trenējas, tad trenējas no sirds, bet, kad atpūšas, tad atpūšas pilnībā. Tas attiecas gan uz vienas dienas, gan nedēļas režīmu. Treniņu un atpūtas proporcionālais sadalījums ir ļoti precīzs.»
Pērn uz Latviju bija atbraukuši divi sportisti, bet šogad jau ir seši. Vai tas nozīmē, ka nākamgad Japānas bobslejistu puciņš varētu pieaugt. «Mūsu mērķis ir novērtēt sasniegtos rezultātus Soču Olimpiādē. Mēs ticam, ka olimpiskajās spēlēs izdosies sasniegt labākus rezultātus nekā līdz šim, tāpēc gribētu turpināt sadarbību ar Latvijas Bobsleja un skeletona federāciju, lai kādu dienu varētu sākt mīt uz papēžiem,» piebilst Jamamoto kungs.
Latvijas bobsleja izlases fiziskās sagatavotības treneris Jānis Ozols atzīst, ka valodas barjera traucē labāk saprasties, jo japāņi angliski runā švaki, bet japāņu valodu treneris vēl neesot apguvis. «Viņi dara visu to, ko darām mēs, un šķiet, ka par visu brīnās. Sprintā pāris čaļi savulaik ir bijuši labi vieglatlēti - viens 100 metrus ir skrējis 10,27 sekundēs, bet otrs - 10,30 sekundēs. Augumā mazākais skrien 10,70 sekundēs, tādēļ smejamies, ka mums nav neviena, kurš būtu izskrējis kaut no 11 sekundēm, vienīgi Ronalds Arājs, Vairis Leiboms un Jānis Strenga. Taču 100 metru distance jau ir pavisam cita disciplīna, bobslejā svarīgāki ir 60 metri.»
«Interese no viņu puses ir jūtama, taču izpildījums klibo, jo fiziskajā sagatavotībā viņi ievērojami atpaliek. Tas ir uzkrītoši,» secina Ozols. «Labākais japāņu sportists trīssolī atpaliek no sliktākā mūsējā par kādu pusotru metru. Taču jāsaprot, ka viņiem bobslejs šobrīd ir amatieru līmenī. Arī minētie sprinteri savus labākos rezultātus sasnieguši pirms vairākiem gadiem.»
Vaicāts par to, ko latvieši iegūst no japāņu piedalīšanās treniņos, Ozols vēlreiz apliecina, ka nekāda finansiāla labuma neesot. «Varbūt piedāvās darbu, ja mūs pēc Soču olimpiskajām spēlēm atlaidīs,» joko treneris. «Taču strādāt ar viņiem ir interesanti, jo viņu kultūra ir tāda, ka viņiem divreiz nav jāsaka. Pēc katra vingrinājuma viņi pasaka paldies un klanās. Domāju, ka ar viņiem būtu viegli strādāt, jo jaunākais vecākajam nevar runāt pretī.»
P.S. Paldies japāņu valodas pārzinātājam Uģim Nastevičam par palīdzību saziņā ar Japānas bobsleja un skeletona federācijas vadību.
