Šovasar Ņiživijs paziņoja par spēlētāja karjeras beigām. Tā viņam patiešām bijusi spoža, ar neaizmirstamiem ierakstiem. Vēl ilgu laiku Ņiživijs paliks rekordists pēc aizvadīto spēļu skaita Latvijas izlasē pasaules čempionātos. Viņam ir 98, Laviņam - 90 spēles. Sašas izpildītie «bullīši» un apvešanas manevri izraisījuši sajūsmu vairākām hokeja līdzjutēju paaudzēm.
Sarunu norunājām pēc Sašas zobārsta apmeklējuma. Fotogrāfs Aivars Liepiņš jau sapriecājās, ka pirmais iemūžinās Sašu ar ieliktu priekšējo zobu, bet nebija lemts. «Pagaidām tikai nomērīja,» noteica Ņiživijs un paskaidroja, kāpēc spēlētāja karjeras laikā atlicis zobārsta apmeklējumu. «Gadās, kāds aizķer ar nūju vai pēc virziena izmainīšanas ripa trāpa pa seju. Pēc tam atkārtoti ielikt zobu būtu vēl sarežģītāk. Tagad karjera ir beigusies, un beidzot varu doties pie zobārsta.»
Kā spēlētājam laikam tomēr bija labāka dzīve nekā trenerim. Tagad brīvā laika ir mazāk?
Neesmu jau slēpis, ka spēlēt hokeju man vienmēr ir paticis. Ko lai dara - tagad jāpārslēdzas uz jaunu dzīves posmu.
Pārāk īss laika sprīdis, šķiet, pagājis, lai izdarītu secinājumus par trenera darbu...
Tikai vienu mēnesi esmu šajā amatā, bet ir interesanti. Galvenais, ka joprojām esmu hokejā, nevis kādā citā nozarē.
Dinamo kluba pārstāvji zināja teikt, ka trenera amatā nebūt neesi nokļuvis nejauši, jo pasen jau ir iegūts trenera diploms.
Jaroslavļā institūtu beidzu 2004. gadā - piecu gadu laikā bez akadēmiskā atvaļinājuma.
Tad jau mācības nesagādāja problēmas, ja reiz Jaroslavļā varēji spēlēt hokeju un reizē studēt?
Nebiju spīdeklis, bet normāli ar visu tiku galā.
Vai nebija sarežģīti beigt vidusskolu, jo jau 16 gadu vecumā iekļuvi tā laika Latvijas profesionālajā komandā Pārdaugava, kas spēlēja Starpnacionālajā līgā Krievijā?
Bija, tāpēc jau es vidusskolu beidzu Krievijas pilsētā Jaroslavļā.
Pēc auguma parametriem laikam nebiji akcelerāts. Kurš treneris tik agrīnā vecumā novērtēja, ka tu varētu spēlēt kopā ar vīriem, un vai nebija grūti sākumā pierast pie pieaugušo hokeja?
Tas tiesa - nebiju augumā lielāks par pārējiem. Pārdaugavas komandu tolaik trenēja Mihails Ivaničs Beskašnovs, kurš man deva iespēju. Pirmais pārbaudījums bija vasaras treniņnometne, uz kuru saņēmu uzaicinājumu, kad man vēl nebija pat 16 gadu. Iepriekš nopietni fiziskās sagatavotības treniņi nebija bijuši. Bet nekas - ātri mani pieradināja pie slodzēm (smejas). 18 gadu vecumā jau biju sasniedzis lielisku fizisko kondīciju. Kad nokļuvu Jaroslavļā, jau biju pilnībā gatavs vīru hokejam.
Tava toreizējā izvēle hokeja aprindās raisīja neizpratni. Pēc 1995. gada pasaules B grupas čempionāta Bratislavā pazīstamais treneris Vladimirs Jurzinovs uz TPS Turku klubu Somijā aicināja Kārli Skrastiņu un tevi. Kārlis aizbrauca, bet tu izvēlējies Jaroslavļu...
Pēdējo 1994./1995. gada sezonas spēli ar Pārdaugavas komandu aizvadījām Jaroslavļā. Pirms spēles pie manis pienāca Jaroslavļas kluba vadītāji un apvaicājās, vai negribu izmēģināt spēkus Torpedo komandā, kā toreiz saucās Jaroslavļas komanda. Es atbildēju, ka piekrītu, tikai ar nosacījumu, ka spēlēšu pirmajā komandā. Sarunu ceļā arī panācām vienošanos. Pēc pasaules čempionāta Bratislavā piedāvājumu izteica Vladimirs Vladimirovičs Jurzinovs, bet es negribēju lēkt uz citu pusi, ja reiz vienai komandai biju devis piekrišanu.
Izpētīju, ka esi spēlējis no Latvijas hokejistiem visvairāk - 16 pasaules čempionātos. Kāpēc neaizbrauci uz 1997. un 2001. gada pasaules čempionātu?
Man bija traumas. 1997. gadā pastiepu cirkšņa muskuli, bet 2001. gadā jau gatavojos spēlēt, kad sajutu, ka tomēr nevarēšu komandai palīdzēt. Pateicu to trenerim Haraldam Vasiļjevam, kurš mani saprata.
Visu sarunu ar Aleksandru Ņiživiju lasiet pirmdienas, 25.augusta, laikrakstā Diena!
