Jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma nepārspēti ir Latvijas rekordi 5000 un 10000 metru distancēs. Šodien viens no labākajiem šajās distancēs ir Jānis Girgensons, kurš uzskata, ka tolaik bijis citāds sportistu nodrošinājums, kas ļāvis sagatavoties labāk. "Kamēr mācies vidusskolā un augstskolā, treniņiem vari veltīt diezgan daudz laika, bet pēc studijām jāuzdod sev jautājums - turpināt skriet vai sākt strādāt? Stadionā nopelnīt ir grūti, tādēļ vairums izvēles skriet pusmaratonus un maratonus, kur ir lielāka iespēja nopelnīt. Stadions mūsdienās vairs nav tik elitārs, turklāt tas ir specifiskāks, tam nopietnāk jāgatavojas un nepieciešams lielāks finansiālais nodrošinājums."
Diska mešanā Latvijas rekords nav pārspēts kopš 70-to gadu vidus, bet pasaules rekords nav kritis kopš 80-to gadu vidus. Oskars Vaisjūns pats bijis viens no potenciālajiem Latvijas rekorda labotājiem, bet tagad atzīst, ka pieļautas kļūdas treniņprocesā - spēka bijis daudz, bet pietrūcis zināšanu, kā to pareizi realizēt. Tāpat kā Girgensons arī Vaisjūns norāda, ka jauniešu vecumā atbirst daudz sportistu, kuri izvēles strādāt, nevis turpināt karjeru sportā. "Sporta skolā vēl ir atbalsts, bet pēc tam esi ārpus ierastās vides. Jāsāk domāt, kā uzturēt sevi, bet sports paliek hobija līmenī. Bet diska mešanā augstvērtīgākos rezultātus parasti sasniedz brieduma gados, nevis 18-20 gadu vecumā."
Interesanti, ka diska mešana ir vienīgā disciplīna, kurā Latvijas un pasaules rekordos sievietes rīku metušas tālāk nekā vīrieši. Protams, jāņem vērā, ka sieviešu disks ir par kilogramu vieglāks, tomēr Vaisjūns izceļ arī disciplīnas specifiku - svaram nav tik būtiska nozīme, jo, ja trāpīsi, tad lidos. "Iespējams, sievietes ar mazākām slodzēm var dabūt nepieciešamo vieglumu."
Mārim Urtānam līdz Jānim Bojāram piederošajam Latvijas rekordam lodes grūšanā savulaik pietrūka tikai 11 centimetru. Viņš neslēpj, ka ir ieinteresēts tajā, lai arī Latvijas rekordi tiktu pārskatīti un ņemti vērā tikai tie, kas sasniegti pēc 2005. gada. "Agrāk nebija tādas kontroles, uz ierobežojumiem skatījās pavirši, ar lielām atkāpēm. Vienlaikus domāju, ka gan Latvijas, gan pasaules rekordi ir labojami. Ja paklausāmies, ko runā apkārt, tad amerikāņiem treniņos pie pasaules rekorda atzīmes ir iesprausts karodziņš un sportisti ar izkāpšanu no sektora regulāri met tālāk. Kovāčam pat ir video, kurā viņš iesildoties ar nenoturēšanos sektorā aizgrūž lodi 24 metrus. Cilvēka spējām nav robežu. Arī Džonsona rekords 200 metros likās nepārspējams, bet tad nāca Bolts."
"Bārdains" ir gan Latvijas rekords kārtslēkšanā, bet pasaules rekords labots pirms trim gadiem, tiesa gan, tas sasniegts telpās, nevis stadionā. Aleksandrs Obižajevs norāda - lai labotu pasaules rekordu, jāiegūst desmit balles sprintā, akrobātikā un koordinācijā. "Esmu pārliecināts, ka atradīsies kāds trakais, taču pagaidām tādu neredzu. Cilvēks, medicīna un inventārs savā attīstībā nestāv uz vietas. Ir traki cilvēki ar tikpat trakām darbaspējām, lai to paveiktu. Latvijas rekords mūsdienām jau vairs nav nekas īpašs. Vienīgi žēl, ka aizies treneru paaudze, pēc kuras ilgus gadus nekā nebūs, jo kārtslēkšana ir ļoti specifiska disciplīna. Domāju, ka Pujātam ir izredzes labot Latvijas rekordu, Ārentam tādu ir mazāk."
Latvijas rekordists trīssoļlēkšanā Māris Bružiks uzskata, ka kārtslēkšana un trīssoļlēkšana ir divas tehniskākās disciplīnas vieglatlētikā. Ar to izskaidrojams, kādēļ ne Latvijas, ne pasaules rekordi nav laboti jau vairāk nekā 20 gadus. "80-jos gados un 90-to gadu pirmajā pusē bija vairāk trīssoļlēcēju ar labu tehnisko izpildījumu. Mūsdienās tikai Teiloram tehnika ir stabila. Edvardam un Kravecai biomehāniski bija vispareizākais ķermenis. Redzēju, kā 1995. gadā Edvardss ar vēja palīdzību aizlēca pat 18,50 metrus. Toreiz viņam pat izdevās sērija - seši mēģinājumi un visi pāri 18 metriem. Trīssoļlēkšanā galvenais ir saglabāt horizontālo ātrumu līdz pēdējam solim. Mūsdenās ātru skrējēju ir daudz, bet tehniskais izpildījums klibo. Tikmēr sievietēm jau sen vajadzēja lēkt 16 metrus. Kad kāda no sportistēm iemācīsies vēzēt ar abām rokām, tad pasaules rekords kritīs."
Par treneru trūkuma problēmu runā augstlēcējs Jānis Vanags, kurš izceļ savas disciplīnas sarežģītību. "Par pasauli grūti spriest. Skeptiķi jau vienmēr domā, ka rezultāts sasniegts ar dopinga palīdzību. Taču arī tagad Bondarenko ir pārvarējis 2,30 metru augstumu ar 20 centimetru rezervi. Pēdējos gados pieci sportisti ir bijuši tuvu augstlēkšanas rekordam, taču pārspēt to nav izdevies. Varbūt tā jau ir zināma psiholoģiskā barjera. Iespējams, Sotomajors trāpīja īstajā brīdī, īstajā vietā un ar īsto fizisko kondīciju."
Kopš deviņdesmito gadu sākuma nepārspēts ir pasaules rekords tāllēkšanā. Latvijas rekordists Elvijs Misāns norāda, ka Pauels bijis izteikts tāllēcējs atšķirībā no sprintera Lūisa. "Vieni mači un bam! Ne pirms, ne pēc tam tik tālu viņš nebija lecis. Tas ir pilnīgs kosmoss. Es esmu pārlecis tikai knapi pāri astoņiem metriem... Potenciāls labot šo rekordu ir Manjongam, kurš šogad aizlēca 8,65 metrus, taču viņam ir diezgan bīstama lēkšanas tehnika, kas noveda pie izmežģītas potītes."
Latvijai tik tuvajā šķēpmešanā pasaules rekords nav labots kopš 1996. gada, kad gandrīz 100 metrus tāls metiens padevās Janam Železnijam. Ansis Brūns atgādina, ka čehs nepavisam nebija muskuļu kalns, kādi ir tagadējie vācu šķēpraiži, turklāt arī augums viņam bija tikai nedaudz virs 1,80 metriem. "Bet viņš bija izcils atlēts, ātri skrēja arī sprintu un viņam piemita milzīgs eksplozīvais spēks. Viņam nebija vājo vietu. Tagad vairāk dominē fiziskais spēks, bet Železnijs bija kā daudzcīņnieks. Esmu pārliecināts, ka šis pasaules rekords ir "tīrs". Nedomāju, ka kādam no vāciešiem to izdosies pārspēt."
Runājot par Latvijas rekordistu Vadimu Vasiļevski (šogad Latvijas rekordam aprit desmit gadi), Ansis skaidro, ka viņam piemitis augums, spēks un raksturs. Brūns uzskata, ka Vadimam bijis pa spēkam mest pāri 90 metriem, taču potenciālu pilnībā realizēt nav izdevies. "Pēc labiem rezultātiem, iespējams, patraucēja vieglprātība vai nekoncentrēšanās. Ar puspēdas pārkāpumu Vasiļevskis bija metis pat 94 metrus. Eksplozīvais spēks viņam bija līdzīgs kā Železnijam, bet Vadims bija stīvāks, ne tik elastīgs. Lai nu kā, ja pašreizējiem Latvijas šķēpmetējiem 90 metri ir galējā robeža, tad Vadims varēja mest tālāk."
Pasaules rekords kopš 90-to gadu sākuma nepārspēts palicis arī 400 metru barjerskrējienā. Latvijas rekordists Viktors Lācis norāda, ka Jangs nav bijis ļoti ātrs skrējējs, jo atšķirība rezultātā starp 400 metru gludo un barjeroto distanci viņam nav bijusi liela. Tomēr Lācis uzskata, ka šis ir viens no visgrūtāk pārspējamajiem rekordiem pasaules vieglatlētikā. "Šajā disciplīnā vajadzīga koordinācija, tehnika, ātrums un ātruma izturība. Latvijas rekords patiesībā ir ļoti vājš, jo es to sasniedzu tikai pēc astoņiem treniņu mēnešiem, tā nebija mana kroņa distance. Šo disciplīnu vispār skrien maz sportistu. Bet, ja iemācies to skriet pareizi, tad ir iespējas kaut ko sasniegt. Taču tajā ir vajadzīgs raksturs."
"Pirmais secinājums ir tāds, ka īpašas sakritības vai tendences nemanu. Uzskatu, ka laiku pa laikam gan Latvijas, gan pasaules sportā uzrodas kāds supertalants, kam ir pa spēkam labot rekordu," norāda bijusī 400 metru un 800 metru skrējēja Ieva Zunda. "Pat nav tā, ka savstarpējā konkurence veicinātu rekordu krišanu. Prieks, ka šogad jau ir laboti divi Latvijas rekordi, arī iepriekšējā sezonā, bet pirms tam divus gadus (2014, 2015) nebija neviena. Līdzīgi ir ar pasaules rekordiem – ir gadi, kad rekordi krīt vairāk. Pēdējos olimpiskajos gados tas ir novērojams jo īpaši – pērn pieci pasaules rekordi. Pirms tam tik izteiktas tendences nav bijušas."
"Nedaudz pārsteidz, ka Latvijas rekordi nav laboti garajās skriešanas distancēs (5000m un 10000m), jo manuprāt skriešana ir kļuvusi populāra un piesaistījusi lielas masas. Acīmredzot Latvijas mērogā šādu supertalantu nav izdevies atrast vai uztrenēt. Turklāt šie rekordi nav nemaz tik augsti, ja salīdzina ar pasaules mērogu vai citiem Latvijas rekordiem. Toties priecē maratona skrējēji, kas sevi ir pietiekami labi apliecinājuši pat pasaules līmenī."
"Supertāli metieni, lēcieni vai grūdieni pasaulē ir bijuši tehniskajās disciplīnās 80-jos gados. Teorētiski to varētu saistīt ar dopinga kontroļu procedūru nepiemērošanu tajos laikos," nenoliedz Zunda. "Vienlaikus tās tomēr ir tehniskās disciplīnas, kur augstvērtīga rezultāta sasniegšanai ir svarīgs ne tikai spēks. Katrā ziņā vairāk analizēt šo negribētos. Tas ir bijis un viss. Arī mūsdienās dopinga lietošanas problēma tomēr ir aktuāla."
