- Zināms, ka ka aģents ir cilvēks, kas izkārto basketbolistam darbu, bet kā tu pats sevi raksturo? Vai esi draugs, uzticamības persona, padomdevējs? - Dažiem esmu draugs un uzticamības persona, bet dažiem, pašiem jaunākajiem pat tētis. Cenšos darīt visu, lai vienīgais, par ko viņiem būtu jādomā, ir basketbols. Jaunajiem basketbolistiem izkārtoju dažādas treniņnometnes un turnīrus. Piemēram, nesen atgriezos no turnīra Nīderlandē, kur biju aizvedis U-18 izlasi, kurā ir vairāki mani klienti. Pērn turnīrā Kanāriju salās U-17 izlasei bija iespēja uzspēlēt pret amerikāņiem un austrāliešiem. Mēģinu rasti iespēju jaunajiem aizbraukt uz šādiem turnīriem, lai kaut ko iemācītos no citiem un parādītu sevi.
- Tu saki «es aizvedu», bet tu taču nemaksā no savas kabatas... - Protams. Lai gan ir gadījumi, kad nākas samaksāt arī no savas kabatas, taču tad runa ir par kādu vienu spēlētāju. Ja vajag aizvest komandu, tad meklēju klubus un cilvēkus, kas ir gatavi tam ziedot naudu, tomēr šo iespēju radu es. Starp citu, gribētu pieminēt arī to, ka «Baltic Sports Agency» ir vienīgā aģentūra Latvijā, kurai ir individuālie līgumi ar sporta zīmoliem. Piemēram, Dāvim Bertānam un Jānim Strēlniekam ir trīs gadu līgumi ar «adidas», tāpat esam sākuma stadijā, lai arī Dairis Bertāns parakstītu līgumu ar vienu citu kompāniju, ar kuru sarunas risinās jau diezgan ilgi.
- Kādi ir spēlētāju pienākumu šāda līguma ietvaros? Jāspēlē «adidas» botās? - Jā. Varu arī pastāstīt kādu amizantu gadījumu. Tikko bijām noslēguši līgumu ar «adidas» un Strēlniekam bija jāspēlē viesos pret Trevīzo «Benetton». Nezinu, kas bija pie vainas, varbūt uztraukums, bet viņš bija aizmirsis par noslēgto līgumu. Turklāt Trevīzo ir «adidas» galvenā mājvieta Eiropā, un cilvēki bija atnākuši paskatīties uz savu jauno spēlētāju. Jānim nebija līdzi botas, bet Sanktpēterburgas «Spartak» viņam iedeva «Nike» ražojumu. Protams, «adidas» vadība sacēla nelielu traci, tomēr tas drīzāk bija ar humora pieskaņu. (Smejas) Tās ir lietas, ar kurām mēs nodarbojamies, taču par tām skaļi apkārt nerunājam, jo galvenais ir tas, lai mani spēlētāji ir apmierināti ar manu darbu.
- Klau, bet aģenta tēls laikam nav ļoti pozitīvs? - Tur varu tev piekrist, taču, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka cenšos šo tēlu mainīt. Gribu parādīt, ka aģents var palīdzēt gan klubam, gan spēlētājam. Protams, ir cilvēki, kuri šīs lietas dara «netīri», taču daļēji varu saprast arī viņus. Aģentam ir jau 55 gadi un viņš var aizsūtīt spēlētāju uz klubu, kurš aģentam piesolījis naudu... Bet man tas nav svarīgi, jo es esmu jauns un vēlos sevi apliecināt. Gribu, lai mani spēlētāji spēlē pareizajās vietās un mans tēls būtu uzticamības vērts.
- Un, tad 55 gadu vecumā... - (Smejas) Ceru, ka tad man vairs nebūs jādomā, kā tādā veidā nopelnīt sev lieku santīmu...
- Tirgus Latvijā ir mazs. Kā veicas ar klientu meklēšanu ārzemēs? - Ja godīgi, tad pašlaik neesmu tam pieķēries. Pirmkārt, man ir ļoti daudz ko darīt tepat, Latvijā. Otrkārt, es primāri darbošos ar Latvijas basketbolistiem, jo vēlos, lai latvieši «izsistos» Eiropā. Negribu noslēgt līgumus ar latvieti un igauni, bet pēc tam, kādai komandai drīzāk piedāvāt igauni nekā latvieti. Es tomēr esmu Latvijas patriots un vienmēr centīšos, lai latvieši tiktu pabīdīti priekšā citiem.
- Vai to ir viegli izdarīt? - Šobrīd to izdarīt ir ļoti grūti, jo latvieši Eiropas basketbola tirgū diemžēl nekotējas augstu. Tomēr ir pozitīvi piemēri kā Dāvis Bertāns, kurš spēlē Eirolīgā un spēj iemest 17 punktus Barselonā. Ceru, ka viņa piemērs pavērs ceļu arī citiem jaunajiem latviešu basketbolistiem.
- Bet, kāds ir latviešu basketbolista tēls Eiropā? - Varu pateikt par Adrijas reģiona valstīm. Viņiem priekšstats ir tāds - latviešiem ir labs metiens, taču, kad viņi tiks nolikti uz «lielās skatuves», viņi nevarēs uzspēlēt. Respektīvi, ja kādam latvietim Barselonā iedos grožus viņa rokās, pateiks, ka viņam ir jātaisa rezultāts, tad priekšstats ir tāds, ka latvieši to nevarēs. Diemžēl tas ir pierādījies arī Eiropas čempionātu finālturnīros, lai gan pārbaudes spēlēs varam uzvarēt serbus, grieķus, turkus...
- Bet tā jau nenotiek tikai basketbolā... - Tā ir psiholoģija. Uzskatu, ka jauniešu treneriem ir jābūt ļoti labiem psihologiem un jāieskolo uzvarētāju mentalitāte. Esmu redzējis, kā strādā atsevišķas sporta skolas Latvijā un ārzemēs. Domāju, ka mēs vēl mazliet atpaliekam, lai gan noteikti ir arī cilvēki, kas strādā ar sirdi un dvēseli. Es teiktu, ka pagaidām mums ir divi, trīs labi jaunie treneri, taču pārējiem būs grūti atzīt, ka nepieciešamas pārmaiņas, jo viņi vienkārši nav redzējuši, kā notiek citviet. Taču kopumā nevēlos teikt neko sliktu par treneru darbu, jo tas ir ļoti grūts. Es tikai cenšos viņiem palīdzēt. Domāju, ka diezgan akūta problēma Latvijas basketbolā ir menedžeri. Šajā amatā būtu jānāk cilvēkiem ar jaunām idejām un savu skatījumu.
- Kas ir pašreizējo menedžeru trūkumi? - Latvijas vidusmēra komandas piesaista un laiž vaļā daudz ārzemju spēlētājus, dažreiz pat piecus pēc kārtas. Katru gadu ASV augstskolas beidz aptuveni 400 basketbolistu, 25 nodraftē NBA, bet vēl 25 paliek tuvu drafta pirmajai kārtai un turpina karjeru labos Eiropas klubos. Vai tiešām no atlikušajiem gandrīz 300 spēlētājiem neviens nav tik labs, lai atbrauktu spēlēt uz Latviju? Kur ir problēma? Tajā, ka neviens nenodarbojas ar skautingu. Ja kāds tiešām sekotu līdzi šiem spēlētājiem iepriekšējā gada laikā, tad viņi zinātu, kas pie viņiem septembrī atbrauks, taču tagad ir tā, ka pie viņiem atbrauc kaķis maisā.Tad izrādās, ka viņš ir klibs un nevienam nevajadzīgs, tādēļ ņem nākamo.
- Atgriežoties pie uzvarētāju mentalitātes ieskološanas, vai tā ir viena no Belgradas «Partizan» panākumu atslēgām? - Jā, viņi ir nekaunīgi, viņi iet un spēlē, nevērtējot pretiniekus. Latviešiem bieži vien tas pietrūkst. Aizbraucam uz kādu turnīru, ieraugām spēlētāju ar lielu vārdu un mums uzreiz ir aste starp kājām. Turpretī viņi to uztver kā lielu iespēju. Pieņemsim, ka mums rastos iespēju uzspēlēt pret Maiklu Džordanu. Iespējams, ka daudzi domātu par to, cik forši viņš mani apspēlēs un kā es pēc mača paprasīšu viņam autogrāfu, taču tas nav pareizi. Šī ir tava iespēja parādīt visai pasaulei, ka tu esi labāks. Ja pretinieks tevi tomēr apspēlēs, tad vismaz būsi nodemonstrējis attieksmi, cilvēki to būs pamanījuši un novērtēs.
- Vai ir liela loma tam, cik labi aģents izreklamē jauno spēlētāju? - Viennozīmīgi. Vislabākais piemērs droši vien būs Dāvis Bertāns un Jānis Timma. Savulaik sēdēju kopā ar diviem Latvijas treneriem un kopīgi vērojām abu puiši spēli. Abi treneri teica, ka Timmam ir lielāks potenciāls nekā Bertānam. Timma ir gājis savu ceļu, bet es ar Dāvi esam gājuši savu ceļu. Pieņemsim, ka viņiem pēc sezonas beigtos līgumi, bet Madrides «Real» gribēs sev jaunu spēlētāju vieglā uzbrucēja pozīcijā. Lūdzu, pasakiet, kādas ir iespējas Timmam no «Ventspils» konkurēt ar Bertānu no «Partizan»? Dāvis ir nospēlējis trīs sezonas Eirolīgā, bijis Eiropas čempionātā, «Nike Hoop Summit» nometnē un NBA draftā. 99 no 100 gadījumiem paņems Dāvi, jo viņš ir daudz drošāks variants. Es ceru, ka Jānim veiksies un viņš basketbolā tālu tiks, bet, ja skatāmies uz šo brīdi, tad uzskatu, ka viņa padomdevēji ir stipri tālu no tā, kādiem viņiem vajadzētu būt. Prieks, ka viņš šobrīd strādā ar Robertu Štelmaheru, jo tas viņa situāciju varētu uzlabot.
- Bet kā ar Dairi Bertānu? Vai viņš neaizkavēsies Latvijā pārāk ilgi? - Daira Bertāna palikšana «VEF Rīga» komandā nav nekāds brīnums un uzskatu, ka esam izdarījuši pareizo soli. Daira spēlē vēl ir ļoti daudz nianšu, kurās viņš var progresēt un pilnveidot sevi. Pats svarīgākais, lai izveidotu sev veiksmīgu karjeru ārzemēs, ir aizbraukšana laikā, kad esi jau gatavs būt par komandas līderi tajā klubā, uz kuru dodies. Lai arī viņam bija piedāvājumi no ārzemēm, neviena no komandām mūs neuzrunāja tā, lai aizbrauktu prom no Latvijas. Jā, iespējams, finansiālā ziņā viņš būtu ieguvējs, bet tas šobrīd nav svarīgākais. «VEF Rīga» ir strauji augošs basketbola klubs, kas jau otro gadu pēc kārtas spēlē Eirokausa Top16 posmā, un tas viss ir sasniegts tikai piecos kluba pastāvēšanas gados. Ja godīgi, tad es esmu pārliecināts par to, ka Dairis agri vai vēlu kļūs par «VEF Rīga» līderi un komandas seju, jo viņam ir pozitīva, laba cilvēka aura un ļoti augstas darba spējas. Ārzemju basketbola komandas ar visām to problēmām nekur nepazudīs un viņš tur vēl pagūs izspēlēties.
- Cik bieži tev zvana klienti un sūdzas par dažādiem sadzīves apstākļiem? - Tas ir atkarīgs no spēlētājiem. Ir man dažas primadonnas, kurus daudz kas neapmierina un kuri pie mazākā iemesla bļauj. (Smejas) Taču ir arī tādi puiši kā Dāvis Bertāns - viņš ļoti viegli skatās uz dzīvi un viņam galvenais ir basketbols. Dāvi neinteresē, vai alga ir aizkavējusies par divām nedēļām. Man pašam reizēm viņam nākas atgādināt: «Vai tev alga ir samaksāta?» Viņš ir viss basketbolā un par citām lietām nedomā. Turpretī citam alga kavējas vienu dienu, bet viņš man ir piezvanījis jau trīs reizes.
- Un kāda ir attieksme pret aģentiem no vecāku puses? Vai tēviem nes konjaka pudeli, bet mammām - konfektes? - Tas ir ļoti individuāli. Ir vecāki, kas uzticas man kā profesionālim un cenšas darīt to, ko es viņiem iesaku, taču ir arī tādi, kuri domā, ka viņi ir piecas, sešas reizes gudrāki par mani. Neko darīt, arī ar tādiem ir jāmāk sastrādāties, lai beigu beigās būtu labi spēlētājam. Es teiktu, ka vairāk ir tādu, kuri man uzticas, tomēr spēju saprast arī otrus, jo visi jau vēlas saviem bērniem to labāko.
- Vai tev savā profesijā ir kāds guru vai aģents, kura tu vēlētos līdzināties? - Ir gan, turklāt šobrīd ar viņu sadarbojos, jo viņš pārstāv manus spēlētājus NBA. Marks Fleišers aģentu biznesā viņš ir jau kādus 30 gadus, un tieši viņš uz NBA savulaik aizveda Dino Radžu, Vladi Divacu un Andreju Kiriļenko. Kad man ir iespēja ar viņu satikties un sazvanīties, tad cenšos daudz ko no viņa paņemt. Viņš ir redzējis kā es strādāju un saskata manī potenciālu. Viņš man ir daudz palīdzējis, piemēram, ar līguma saturu, kas ir aģenta firmas zīme. Tās ir sīkas nianses, taču mani līgumi ir labi maniem spēlētājiem un godīgi attiecībā pret klubiem.
- Labi spēlētājiem nozīmē arī labi tev... - Jā, bet tas jau ir cits stāsts. Pēc FIBA noteikumiem aģents saņem 10% no spēlētāja algas, taču mēdz būt izņēmumi. Ceru, ka kādreiz mans spēlētājs slēgs līgumu ar Barselonas klubu par pieciem miljoniem, bet klubs mēģinās sarunāt, lai man samaksātu tikai 5%. Tādos apstākļos man nebūs grūti piekāpties. (Smejas) Taču Latvijā ar to nevar nopelnīt, tā ir izdzīvošana. Un tuvākajā laikā tas nemainīsies. Piemēram, tagad esmu noslēdzis līgumu ar 13 gadus vecu basketbolistu, bet reāli uz viņu sākšu pelnīt ne agrāk kā 18 gadu vecumā. Līdz tam būs tikai naudas ieguldīšana, lai jauno basketbolistu aizvestu uz nometnēm. Sanāk, ka to naudu, ko nopelnu ar pašreizējiem spēlētājiem, kuriem ir līgumi, ieguldu jaunajos basketbolistos.
- Kurš no taviem klientiem tev ir sagādājis vislielāko gandarījumu. Izņemot Dāvi, varbūt ir vēl kāds veiksmes stāsts? - Zini, uz šo jautājumu es tev atbildēšu pēc desmit gadiem. Ir daži spēlētāji, kuri tagad ir veiksmīgi tikuši līdz Amerikai, taču nevar zināt, kā viņu karjera attīstīsies turpmāk. Viens spēlētājs ir bijis tāds, kuru esmu paņēmis burtiski no ielas. Viņš nevienam nebija vajadzīgs un viņam bija problēmas ar attieksmi pret darbu, treneriem. Strādājām pie tā, sūtīju viņu uz vietām, kur viņu, tā teikt, pārmācīja. Šķiet, ka veiksmes stāsti būs, tomēr pagaidām nevēlos skriet notikumiem pa priekšu.
