Par kluba meklēšanu vasarāBija daudz variantu no Latvijas - neaicināja tikai "Metta"/LU un "Daugavpils", taču negribēju atgriezties, jo zināju, ka varu spēlēt augstākā līmenī. Latvijā nopietnākās pārrunas bija ar "Liepāju", bija arī variants no Krievijas, tomēr nekā konkrēta. No Šveices atnāca konkrēts piedāvājums, ka rīt varu braukt [uz pārbaudi], un es teicu, ka braucu. Viņi mani pamanīja izlases spēlē [Turcijā] un bija redzējuši jau agrāk, kad uz "Skonto" spēli brauca skatīties citu spēlētāju. Vasarā man joprojām bija līgums ar "Skonto", un viņi par manu transfēru nopelnīja.
Par līguma laušanu ar "Piast"Tas nebiju es, bet gan viņi, kuri gribēja lauzt līgumu. Kāpēc man palikt komandā, kurā neesmu vajadzīgs?! Viņi visu laiku teica – neuztraucies, tu spēlēsi! -, bet iespēju tā arī nedeva. Pateicu atklāti, ka dublieros nespēlēšu - nebraucu uz turieni, lai spēlētu dublieros, ceturtajā līgā, kas ir vienā līmenī ar Latvijas 1. līgu. Tas nav mans līmenis. Polijas posms bija lielākais murgs manā karjerā. Biju emocionāli nosists, mana ticība par futbolu atkal bija pazudusi. Esmu laimīgs, ka tā melnā josla beidzot ir galā.
Par līguma pagarināšanu ar "Skonto", nevis aiziešanu kā brīvajam aģentamEsmu tāds cilvēks, kurš varbūt ir pārāk godīgs un izpalīdzīgs. Es reāli gribu palīdzēt "Skonto", jo tas ir klubs, kas man ir devis visu. Neatkarīgi no tā, kādas man bija problēmas. Neatkarīgi no tā, cik reižu gāju prom un cik reižu nācu atpakaļ. Guntis Indriksons, Vladimirs Koļesņičenko – viņi ir izdarījuši patiešām daudz. Cik daudz – jūs pat nevarat iedomāties! Mani neviens nepiespieda pagarināt līgumu, tā bija mana izvēle. Gribēju palīdzēt "Skonto" un ceru, ka viņi izlīdīs no parādiem. Kādreiz man būs jāatgriežas Latvijā, un tas būs vienīgi "Skonto". Līdzjutējiem un vadībai pret mani ir laba attieksme, un tādam klubam visu laiku būs vieta manā sirdī.
Kāpēc tik grūti bijis realizēt lielo potenciāluTas vairāk ir mans raksturs. Strīdi ar treneriem, kurus varbūt nevajadzēja darīt. Taču kas izdarīts, tas izdarīts – laiku vairs nevaram pagriezt atpakaļ. Domāju, ka tā jauneklīgā Karašauska vairs nav. Pēdējā laikā manā dzīvē daudz kas ir mainījies. Un tāpēc arī esmu atpakaļ izlasē – mani neņemtu atpakaļ, ja manī kā cilvēkā nekas nebūtu mainījies. Esmu mainījies kā cilvēks, esmu daudz ko pārdomājis un joprojām daudz ko pārdomāju – kas ir jādara, kas nav jādara.
Mani izmainīja futbola dzīve, arī Tamazs [Pertija] parādīja, ka dzīvē ir jāuzvedas citādi. Ja Tamazs mani neatgrieztu "Skonto" komandā, domāju, ka es diez vai kaut kur izspruktu ārā. Grūti, būtu grūti izsprukt no tās bedres, kurā ielīdu. Izmainīja arī sieva, kas cilvēku īstenībā maina uz labo pusi. Es reāli biju tāds, kāds es biju. Visi zina, kāds es biju. Kāds es biju? Nakts cilvēks! Domāju – kāpēc gan es nevarētu aiziet uz naktsklubu, jo taču tāpat būšu labāks?! Bija arī zvaigžņu slimība – varbūt, ka pat šausmīga slimība. Bet tas talants pa drusciņai sāka pazust…
Laikam tas pēdējais [piliens] bija Lihtenšteina [Karašausks, Deniss Rakels un vēl vairāki futbolisti par režīma pārkāpšanu tika izslēgti no U21 izlases - A.S.] – vai nu es mainos, vai nu visu mūžu palieku spēlēt Latvijā. Tādos klubos kā "Gulbene". Tagad mana futbola dzīve iet uz augšu un [pilnīgi] no jauna. Rudņevs pierādīja, ka Latvijas futbolists var spēlēt "top" čempionātā – arī es to gribu.
