Tiem, kas grib uzzināt, kā no Pudiķu ielas pintiķa izaudzis latvju labākais hokeja vārtsargs, varu tikai ieteikt izlasīt vai pārlasīt 1997. gadā iznākušo Armanda Pučes grāmatu «Irbe kā mūris.» Neesmu no tiem, kas «Vējiem līdzi», «Dvēseļu puteni» vai «Straumēnus» pārlasītu ik pa laikam, bet, pārlasot «Irbe kā mūris», man pat nobira dažas asaras. Varbūt tāpēc, ka tas bija mans jaunības laiks, kad auga Irbe, bet drīzāk tāpēc, ka Armandam izdevies ļoti patiess un aizkustinošs stāsts, kā viens mazs latvietis (mazs augumā, bet gara milzis), neraugoties ne uz kādiem blakusapstākļiem, iet uz savu mērķi. Un to arī sasniedz!
Portālā eliteprospects.com, kam gan es neuzticos pilnībā, rakstīts, ka Irbe ir Sanhosē «Sharks», Rīgas «Dinamo», «EC Salzburg», Karolīnas «Hurricanes» un Latvijas kulta spēlētājs. Latviski tas laikam būtu - šo klubu zvaigzne, mīlulis vai kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu par tiem četriem klubiem, bet Latvijā Arča tiešām ir kulta figūra un pielūgsmes objekts. Ar Latviju kā karogu pāri visam.
Nav mans nolūks te sīki pārstāstīt Irbes hokeja biogrāfiju - dažādos interneta portālos tas viss ir atrodams. Tagad - gandrīz pēc 30 gadiem Latvijā viens otrs mēdz uzsvērt latviešu hokejistu milzīgo lomu 1988. gada PSRS sudraba medaļu izcīnīšanā. Kaut dzīvē viss bija otrādi: «Dinamo» vezumu togad vilka iebraucēji, migranti vai mūsdienu terminoloģijā - leģionāri. Jaunie latvieši bija tikai kā dzinējsuņi. Izņemot vienu. Irbi. Kurš no 1988. gada janvāra līdz tās sezonas beigām aizvadīja, iespējams, savas karjeras pašu veiksmīgāko posmu. Jo aiz Vitālija Samoilova muguras bija tik nocieties... Un savu likteņa piespēli nedrīkstēja palaist garām. Dažam varbūt piemirsies, bet togad (1987) Vladimirs Jurzinovs jau bija noskatījis kādu maskavieti, kuram vajadzēja kļūt par Vitālija Samoilova dublieri. Treneris centīgajam latvietim nemaz tā neticēja, kā vēlāk, izcīnot sudraba medaļas PSRS čempionātā, viņu slavēja. Tā gadās, ka pat nopelniem bagāti treneri neredz lietaskoku savā mežā.
Negribu absolutizēt kāda Irbes līdzgaitnieka nopelnus, taču man liekas, ka bez Andra Siliņa un 55. vidusskolas hokeja internāta mēs šodien nerunātu par jubilāra hokeja karjeru. Tikai Siliņa hokeja dullums un Irbes hokejista dullums kopā radīja Irbi. Jā, jā Andrim šad tad arī pabīdot savu labāko audzēkni, iedzerot kopā ar Maskavas priekšniekiem. Lai mazo Irbīti kaut uzaicina uz PSRS jauniešu izlases nometni. Tālāk jau sitīsies viņš pats. Kur Artūrs U-18 izlasē satika godavīru Vladimiru Vikulovu, bet U-20 izlases galvenajam trenerim Vladimiram Vasiļjevam augumā maziņais vārtsargs nepatika. Arī lielajā izlasē Irbi nebīdīja un nevilka vis bijušie rīdzinieki Jurzinovs un Tihonovs, bet gan «Kriļja sovetov» treneris Igors Dmitrijevs. Ar kuru Arturs varēja arī diskutēt par nacionālo jautājumu. Dmitrijevs pat smējis: «Tu jau mūs visus esi pieradinājis sevi saukt nevis par hokejistu Irbi, bet gan par latviešu hokejistu Irbi.» Arī NHL Irbe to vienmēr uzsvēris, ka viņi ar Ozoliņu ir no Latvijas un nevis PSRS...
Amerika divkārtējo pasaules čempionu, 1990. gada pasaules čempionāta labāko vārtsargu nebūt nesagaidīja ar atplestām rokām. Drīzāk pat otrādi. NHL tad vēl nebija izsities pat Dominiks Hašeks, valdīja uzskats, ka Eiropas vārtsargi nav spējīgi pielāgoties NHL spēles stilam, turklāt Irbem bija vēl viens mīnuss - tikai 1,75 m augums. NHL tad jau valdīja Patrika Ruā komplekcijas veči. Nav brīnums, ka pirmajā sezonā kaut kur ASV presē arī parādījās ziņa, ka Irbe neder NHL. Katrā ziņā Albērvilas olimpisko spēļu laikā (1992) Latvijas žurnālistu rokās bija nonācis «USA Today» ar šādu atziņu. Pēc tam laikraksts «Diena» vienā no savām reklāmas skrejlapām uzrakstīja vēl skarbāk: «Artūrs Irbe neatbilst NHL profesionāļu prasībām.» Tā kā pirmos trīs «Dienas» gadus sporta nodaļu tur vadīju es, Irbe varēja arī nodomāt, ka vainīgs Matulis. Kaut es šim stulbumam nebiju pat tuvumā. Arī šodien t.s. mārketinga «speciālisti» bieži vien jūtas gudrāki par visiem citiem, vienu otru preses izdevumu nolaižot pa burbuli.
Tagad, kad man pašam atkal ir suns, es ļoti labi izprotu cilvēku un suņu attiecības, arī pieķeršanos un mīlestību. 1991. gada vasarā, kad Irbe parakstīja savu līgumu ar «Sharks», viņš mazliet šokēja savu aģentu Polu Teofanusu, bet pārējiem sarunas dalībniekiem lika sirsnīgi pasmieties: «Uz Ameriku gribu ņemt līdzi arī savu suni.» To pašu labradoru Rembo, kurš 1994. gada 22. jūnijā gandrīz vai pārvilka treknu svītru viņa karjerai.
«1994. gada pirmsjāņu dienā mūsu Rīgas dzīvoklī ciemos bija atnācis Raimonds (Stūris, Artura draugs, komandas biedrs «LB-67», J. M.), un izsēdējāmies, šķirstīdami Amerikas fotoalbumus. Pēkšņi man ienāca prātā, ka jāizpilda daži lokanības vingrinājumi, tāpēc noliecos, atspiedies pret dīvāna malu. Rembo tobrīd gulēja blakus klubkrēslam, un pat nejutu, ka esmu aizskāris viņa ķepu. Varbūt suns sapņoja un visa viņa turpmākā rīcība bija neapzināta, taču pēkšņi man virsū metās melns milzenis atņirgtiem zobiem...Tas bija ļaunākais sapnis, ko man jebkad nācies redzēt, bet vēl ļaunāk, kas tas nebija sapnis...»
Stāsta Artura dakteris Jānis Ģīlis: «Pēc pirmās apskates uzņemšanas nodaļā konstatēju, ka Artura labās rokas vidējais pirksts ir nokosts - tas nedzīvs karājās ādas ļerpatās. Šāda trauma bojājuma smaguma dēļ tiek uzskatīta par bezcerīgu - parasti pirksti pēc replantācijas nekustas, vai, labākajā gadījumā, tos var saliekt ar grūtībām, Arturam to vēl nepateicu, bet viņš jau lūdzās: «Dariet visu iespējamo! Saprotiet, man jāspēlē..«.» 63 brūces... Ģīlis par šo operāciju būtu pelnījis vietu Latvijas Hokeja Slavas zālē!
Jānis Kvēps: «Gaiļezera klīnikā satiku daketri Ģīli, kurš iepriekšējā naktī bija Arturu operējis. Aprunājos ar kolēģi un sapratu, ka šī liktenīgā diena var būt arī pēdējā hokejista Irbes karjerā... Viņa labā roka - tieši tajā viņš turēja nūju - bija caurumota gandrīz vai pussimts reižu... Palātā viņš gulēja bāls, tikko pamodies no narkozes: «Redzi, Dok, kādi sūdi iznākuši,» Arturs anestēzijas skurbumā purpināja: «Bet būs labi..«.»
Un bija ar! Sanhosē, Dalasā, Vankūverā, Karolīnā. Bet visvairāk tomēr Latvijas izlasē - Eindhovenā, Turku un Tamperē, Bāzelē un Cīrihē, Oslo un Lillehammerē, bet jo sevišķi Pēterburgā, kad 2000. gada 5. maijā Latvija ar Artur vārtos sasita Krieviju (3:2). Ķelnē un Nirnbergā, atkal Turku, Prāgā un Insbrukā, Turīnā.
Paldies, Artur!
