- Kā nonāci līdz fotogrāfijai? Kā izdomāji, ka jāsāk fotografēt?
- Kā Kaspars izdomāja, ka jāfočē… Pavisam vienkārši. Caur slidošanu. Likās, ka viss, ko darām, jāiemūžina. Man mājās bija videokamera – tāda vecā, kur bija jāiebāž kasetīte. Sākumā nedaudz ar to pafilmēju un tad sāku vēl meklēt, kas vēl mājās bija. Tad atradu vecos filmiņu aparātus, vienu filmiņu izbliezu un teicu tētim, ka baigi patīk. Man tuvojās dzimšanas diena, un viņš man nopirka mazo ziepju trauku. No tā laika arī neesmu apstājies. Ja tā parēķina, tas bija pirms 10 vai 11 gadiem, varbūt pat vēl senāk. Tādas pirmās bildes ar action man ir no 2005./2004. gada. Ļoti daudz kas ir redzēts pa šo laiku.
- Action sports tevi aizrauj, jo pats nodarbojies ar to, vai arī tāpēc, ka tas ir visapkārt? Moderni vai stilīgi?
- Tas izskatās iespaidīgi! Tajā pašā laikā, kad tu to fočē, tev ir jābūt ļoti atbildīgam pret to vienu mirkli, jo arī pats braucējs nestāv. Viņš nepozē vai vienkārši labi izskatās, viņš parasti brauc lielā ātrumā, kaut kur lido, dažkārt tu vispār nezini, kad viņš parādīsies kadrā, dažkārt tev ļoti salst rokas un braucējs jau nesas pilnā ātrumā, un tad saproti, ka tev tūlīt būs tas jānofočē. Tas viss saliekas kopā vienā momentā, un apkārt viss notiek ļoti ātri, tu nevari izplūst garā stundā un darīt visu lēnām, un tas arī ir tas, kas aizrauj. Tas čalis, kā nekā, riskē ar savu dzīvību, un tad, protams, ir forši, kad tā bilde ir, jo, ja bildes nav, tu lieki liec riskēt kādam. Man ir adrenalīns arī fočēšanā, ir trīcējušas rokas un bijusi ekstāzes sajūta pēc kāda noķerta trika tā, ka es nospiežu un jau saprotu, ka tas būs tas īstais kadrs. Tā sajūta ir līdzīga kā nosēdinot to pašu lielo triku.
- Kā tev šķiet, kāda šobrīd ir skeitborda kultūra Latvijā? Esi pamanījis, vai tā ir izmainījusies?
- Tā kā es 16-17 gadus esmu visā šajā kultūrā, esmu redzējis, ka skeitbords ir bijis un ir visiem rokās, dažreiz pat pilnībā random cilvēkiem; tagad tas pats ir ar penny-bordiem. Mainās varbūt tas izpildījums, formāts, bet ir gan kāpumi uz augšu, gan kritumi uz leju, un tā vienmēr ir bijis, tā vienmēr ir pilnībā ar jebko. Tāpat kā dabā – lapas uzaug, nokrīt, atkal uzaug. Tas, ko skeitbordā tagad var redzēt, ka tas iet uz augšu. Bet ir bijuši arī tādi mirkļi, kad runāja, ka skeitbords ir tāds nekāds, nav nekā pilnībā; tas varbūt bija krīzes laiks vai pat pēc 2010. gada. Bija tāds posms, kad grūti bija pateikt, kas vispār notiek, jo nebija vairs nekādu žurnālu, izdevumu, lielo sacensību. Taču tagad noteikti iet uz augšu, nāk jaunā paaudze ar stipru pamatu, citu domāšanu, citām vīzijām, citu ātrumu, bet tai pietrūkst dulluma, to es ļoti reti redzu kādā braucējā, jo tomēr, lai būtu patiesi tas lielākais un labākais, tev vajag to dullumu, un šur tur daudziem braucējiem tas vēl nav attīstījies. To pašu arī slidās var redzēt. Pēc savas ilgās braukāšanas to uzreiz var pateikt, vai kādā ir tas dullums vai nav. Tas dullums izpaužas ātrumā, amplitūdā, un vai tu tiec pamanīts starp tiem pārējiem 30 braucējiem; ja visu to saglabā, ja sevi netraumē, nenobīsties, tad arī var izaugt par diezgan lielu braucēju.
- Ir redzami potenciālie Madari Apses?
- Domāju, ka noteikti ir. Vai nu tas ir Rīgā, vai kaut kur te ārpus, bet tāds konkrēts braucējs… Tāds spilgts piemērs, protams, ir Dāvis Melnis. Vēl nedaudz jāpagaida, un tad jau redzēs. Jo viņi visi vēl ir maziņi īstenībā. Vēl viss ir priekšā.
'); $('#gallery-branding-main-28599').after(''); }else{ $('#gallery-branding-main-28599').after(''); $('#gallery-branding-main-28599').after(''); } if(typeof show_inner !== 'undefined' && show_inner == true){ $('#branding_right_gallery').css('background-position-x','0%').css('background-position-y','0%'); $('#branding_left_gallery').css('background-position-x','100%').css('background-position-y','0%'); } }else{ setTimeout(show_background_gal_28599, 500); } return true; } function addAdImp_28599(slider){ return false; }
