Gorkšu pavada minējumi un baumas, vai viņš grasās pielikt punktu futbolista karjerai, vai tomēr turpinās to. Šādas runas jo aktuālas drīzumā gaidāmā Pasaules kausa kvalifikācijas dēļ, kas tieši sakritīs ar Latvijas simtgades svinībām. Vai tā varētu būt motivācija futbolistam tomēr palikt pie sarkanbaltsarkanā krekla?
Kaspars uz to atbild, ka ikreiz, kad uzvilcis Latvijas izlases kreklu, tas ir bijis kas īpašs, un pieņemt lēmumu to vairs nevilkt būs ļoti grūti.
Futbolists ne reizi vien uzsvēris un arī tagad atkārto, ka līdz ar šā krekla iekāršanu skapī ieliks tajā arī daļu savas sirds. Sarunā ar Gustavu Terzenu viņš atklāj, ka, liekot roku uz sirds, var teikt, ka jebkurš vakars, kad viņam ir spēle, ir īpašs vakars, un, ja tas nesagādātu prieku, to nedarītu. Sajūtas pirms spēles esot grūti aprakstīt, saka Kaspars, tā esot nervozitāte, kas nemainās visus šos gadus, kas pavadīti futbolā. Tā esot viena no lietām, kuras sportistam pietrūks, kad beigs spēlēt.
Saistītie rakstiRunājot par pārbaudījumiem ar naudu un panākumiem, Gorkšs ir ļoti atklāts. Viņš stāsta, ka futbola sabiedrībā ir diezgan populāras sarunas par to, cik kurš saņem, bet viņš šādās sarunās neiesaistās. Viņaprāt, ja lielākais cilvēka sasniegums ir skaista mašīna vai liela alga, tas ir forši, taču Kaspara acīs tas neraksturo cilvēku. Viņš atzīst, ka nauda ir liels pārbaudījums un tam visam arī pats gājis cauri, un šo pieredzi paņēmis sev no sporta. Futbolists stāsta, ka sportistiem patīk labas lietas un patīk labi pavadīt laiku. Daudzi cilvēki, kuru ienākumi ir līdzīgā līmenī kā sportistiem, izvēlas naudu investēt vai glabāt zeķē vai matracī. Bet sportisti esot vairāk vērsti uz āru un visu laiku redzami, saka Kaspars.
Par lielāko bagātību viņš uzskata savus divus bērnus, atzīstot, ka tiešām vairāk neko citu par bagātību nesauktu.
Arī no savas pieredzes sportists var teikt, ka, saņemot pirmo pieklājīgo atalgojumu, sācis domāt un skatīties, ka, piemēram, komandas biedram ir pieklājīga mašīna. Futbolists smej, ka par pirmo algu tiek nopirkta dizainera kosmētikas somiņa, kuru nēsāt padusē, tai seko mašīna, tad viss turpinās līdz brīdim, kad viss kļūst pretēji. Tad nāk cits posms, kad svarīgi, lai neviens neredz to labo kosmētikas somiņu ar lielā dizainera vārdu uz tās. Kaspars to sauc par riņķa danci, kuram kaut kādā mērā arī sportists pats esot izgājis cauri.
Interesanti, ka vēl viena sportista kaislība ir rokmūzika. Futbolists atzīst, ka, pavadot daudz laika autobusos vai pārlidojumos, viņam jau izkristalizējusies mūzika, ko klausās pirms spēles, un mūzika, ko klausās pēc spēles.
Viņa rituāls esot ikreiz iziet cauri mūzikas ierīcē saglabātajiem gabaliem un atrast to īsto, kas tajā mirklī raisa emocijas. Mūzikas amplitūda viņam esot ļoti liela.
Par māņticīgu futbolists sevi neuzskata, viņa vienīgā māņticība esot tā, ka viņš neizmanto slimības kā aizbildinājumus nekad un nekādās dzīves situācijās, kā arī nenovieto auto invalīdiem paredzētās autostāvvietās, ar šīm lietām sportists nespēlējas. Futbolists smaidot saka, ka vienīgā viņa māņticība ir tā, ka piedomā, lai nekādas māņticības nebūtu. Tas ir tikai neliels ieskats no otrdienas vakarā gaidāmās sarunas gan par dzīvi, gan sportu.Iegriezies 360TV un skaties sarunu ar Kasparu Gorkšu 7. maijā plkst. 22.00 interviju ciklā 100 personības līdz Latvijas simtgadei!
