2012. gada maijā Aigars Nerips uz izlases treniņiem uzaicināja divas 16 gadus vecas meitenes – “Kolibri” audzēknes Kati Krēsliņu un Kitiju Laksu. Abas spēlētājas 2011. gada vasarā debitēja Eiropas U16 čempionātā, bet gadu vēlāk viņas sastāvos vēlējās redzēt visu jaunatnes izlašu treneri.
Katei nepaveicās. Savā otrajā Eiropas kadetu turnīrā Tallinā viņa pārrāva ceļgala priekšējās krusteniskās saites un gadu nespēlēja. Atveseļošanās netika sasteigta un atgriešanās risinājās pakāpeniski. Fiziski atjaunoties izdevās lieliski, lai gan 2013. gada vasarā bija jāstartē divos Eiropas jaunatnes čempionātos pēc kārtas. Pats galvenais, Katei ir lieliska pašmotivācija un teicama darba ētika.
Meitenes gribasspēks apvienojumā ar ieguldīto darbu dod augļus. Janvārī Krēsliņa nopelnīja Baltijas jūras kausa izcīņas vērtīgākās spēlētājas balvu, bet sezonas laikā kļuva par vienu no “RSU/Merks” komandas līderēm. Aprīlī tas rezultējās divās bronzas medaļās Nordea līgā un Latvijas čempionātā. Mēnesi vēlāk Kate debitēja FIBA sacensībās, laukumā ejot starta piecniekā.
Viss liecina par labu attieksmi un pareizu sagatavošanos. “Labi guļu katru nakti. Parasti dienas beigās esmu nogurusi. Iekāpju gultā un uzreiz aizmiegu. Pirms gulētiešanas cenšos par neko nedomāt.”
Svētdien Kate saņēma nopietnu uzdevumu – aizsardzībā bija jāspēlē pret Portugāles kapteini Karlu Našimentu. Un darīja to godam. Presingoja, ar milzīgu sparu izcīnīja bumbas uzbrukumā, nevilcinoties meta.
“Treneris norādīja, ka spēles sākumā jāsedz pretinieču trīspadsmito numuru. Video pārliecinājāmies, ka tā ir laba spēlētāja. Sedzu viņu cieši un agresīvi, pa visu laukumu. Klāt nāca sedzēju maiņas aizsardzībā, citas nianses.”
Trešajā ceturtdaļā Krēsliņa guva pirmos punktus valstsvienības sastāvā, ar precīzu tālmetienu panākot Latvijai lielāko pārsvaru spēlē – 57:35. Trīspunktnieks nebija nejaušība, jo līdzās teicamam laukuma redzējumam un neatlaidībai aizsardzībā uzskatāms par vienu no daudzajiem Krēsliņas trumpjiem. Pirms gada viņa uzvarēja LJBL tālmetienu konkursā. “Pēc groza biju ļoti priecīga.”
Kate neuzskata, ka trenera Ainara Zvirgzdiņa prasības ir pārmērīgas. “Jaunās sadarbības treniņos apgūstam pakāpeniski, nesasteidzot. Mums nav uzreiz jāatceras visu uz dēlīša sazīmēto. Vairākas reizes izspēlējam situāciju, kamēr iemācāmies prasīto. Neteiktu, ka tas būtu grūti vai sarežģīti. Jā, informācijas ir daudz, taču jaunā viela parasti tiek pielāgota jau apgūtajām sadarbībām.”
Vienu no basketbola pamatlikumiem – negulēt uz pēdējās spēles lauriem – meitene jau ir apguvusi. Pēc spēles treneris to atgādinājis. “Treneris apsveica ar uzvaru un aicināja uz brīdi atvilkt elpu. Pēc tam jāsāk domāt, ko varējām izdarīt labāk. Nākamajās spēlēs jācenšas mazāk atslābināties, spēlēt bez kritumiem.”
Kate zina, ka pacietība un neatlaidība ir labas basketbolistes kvalitātes. “Esmu atgriezusies pēc savainojuma. Jāpierod pie četras reizes agresīvāka basketbola, aizsardzības, “match-up” situācijām. Man palīdz visas meitenes. Kad jautāju, neliedz padomu. Cenšos visu laiku domāt līdzi, koncentrēties.”
