"Šā brīža trenētībai - var pat teikt, ka nostartēju normāli. Bet gribēju, protams, labāk - biju cerējis uz personisko rekordu. Pirmie 25 kilometri noteikti bija ātrāki nekā Pekinā (kur Kazakevičs izcīnīja 16. vietu ar savu līdz šim labāko rezultātu: 3:52:38 - aut.), bet pēc 30 jau sāku pagurt. Kad bija noieti 32 - pirmoreiz apstājos. Tāpat kā maratonā - tobrīd tikai sākas tā īstā turēšana. Taču ko darīt - atteica kreisā kāja. 5-6 reizes apstājos - tas paņēma daudz laika. Pats ar sevi cīnījos, lai saņemtos un ietu uz priekšu," pēc finiša pastāstīja soļotājs. "Pirms Pekinas biju labākā formā, vairāk trenējies, savācis pat kādas četras reizes lielāku kilometrāžu nekā tagad. Šogad bija trauma - janvārī smagi applaucēju kāju. Taču uz to negribu norakstīt. Drīzāk žēl, ka laikā neatnāca apavi - biju pasūtījis no Amerikas. Tas jau pirms starta bija psiholoģisks trieciens. Soļošanas apavus vispār grūti nopirkt, Latvijā tas praktiski nav iespējams. Šīs, ar kurām gāju šodien, jau tādas pastalas - katru asfalta nelīdzenumu jutu. Saberzu tulznas, kāju rāva krampī. Tā es tur mocījos līdz galam. Taču prieks, ka beigās saņēmos un vismaz noēdu lietuvieti! Viņš mani piecdesmitniekā vēl nav uzvarējis."
Kazakevičs bija ļoti vīlies par apstākļiem, kādos šodien nācies startēt - segums uz ielas pie Bekingemas pils, kur notika sacensības, ir nedaudz ieapaļš, kas nozīmē atšķirīgu slodzi abām kājām. "Varēja labāku un kvalitatīvāku vietu atrast. Nekvalitatīvs asfalts, turklāt slīpums - visu laiku sanāk iet tā, ka viena kāja augstāk, bet otra - zemāk. Kreiso kāju rāva krampī, visa mugura piedzinās. Forši jau, vēsturiska vieta it kā, taču - tad vismaz uzklājiet jaunu asfaltu, lai kvalitatīva iešana. Bet nu labi - visiem apstākļi vienādi, nav tur ko," ar roku atmeta sportists. Soļot līdz galam mudinājusi arī kāda interesanta motivācija. "Pats nelasīju, taču Agnese [Pastare] šodien pateica, ka sportacentrā [atsauksmēs] lasījusi tekstus - vai es tikšot līdz galam. Tā ir tāda super motivācija - lai visādiem šādiem ķēmiem iegrieztu... Nevar šādi pirms starta jau norakstīt cilvēku. Tas nav godīgi."
Vai turpinās sportā virzīt augstus mērķus, Kazakevičs vēl nav drošs - pašreizējos apstākļos tas ir smagi. "Kā notika šogad, paši redzējāt - man tas ir regress. Uz diviem krēsliem nevar nosēdēt. Ikdienā strādāju fiziski smagu darbu - Vācijā esmu dārznieka palīgs. Roku zemi, krāsoju. Brīvajā laikā soļoju uz un no darba," pastāstīja soļotājs. "Ja ikdienā strādātu garīgu darbu, fiziskais man būtu kā līdzsvars. Taču tagad es kā treniņu aizsoļoju uz darbu, tad 8-10 stundas smagi strādāju ar lāpstu, bet pēc tam, ja paliek spēks - eju mājās. Ja nevaru - braucu ar bānīti... Tur tā kvalitāte zūd. Pirms Pekinas sports man bija viss. Tagad - kādā ceturtajā vietā." Šajos apstākļos bēda par neatsūtītajiem apaviem sanāk dubulta. "Līdz līdz rītdienai, kad atgriežos Minhenē, apavi vēl nebūs atnākuši, būs žēl - tad 115 dolāri izsviesti vējā..."
