Vēl pirms intervijas sākuma ar jauno uzbrucēju noskaidrojām divas lietas - izrādās, šī Edgaram ir pirmā intervija latviešu valodā, tāpat vienojāmies, ka šoreiz U-20 izlases jautājumus nepārcilāsim.
Jāsāk, šķiet, ar būtiskāko - pagājušosezon AIK sastāvā aizvadīji 30 spēles – krietni vairāk nekā lielākā daļa pārējo AIK jauno uzbrucēju, no kuriem vairums - zviedri. Vai uzskati, ka spēji sevi apliecināt vispirms Džonsona un tad Eldebrinka acīs? (decembrī galvenais treneris Džonsons tika atlaists – aut.)
Uzskatu, ka man sanāca tīri labi pierādīt abiem treneriem, ka varu spēlēt šajā līmenī.
Vai pirms sezonas sākuma rēķinājies ar to, ka AIK varētu Tev dot iespēju spēlēt lielajā komandā?
Pagājušajā aprīlī, kad sākām ar U-20 komandu sauso treniņu programmu, radās doma un cerība, ka nākamajā sezonā es varētu tikt pie lielās komandas uz pāris spēlēm. Mums gan jau no paša sākuma pateica, ka nekas nevienam solīts netiek – jātrenējas un jāpierāda sevi. Jūlija beigās mani un vēl divus spēlētājus aizsūtīja ar lielo komandu uz Gotlandi uz trīs dienu ledus un fizisko treniņu nometni, pēc tam mani sāka ņemt arī uz draudzības spēlēm. Bet, kā jau teicu - cerēju nospēlēt pāris spēles, taču sanāca daudz, daudz labāk.
Debijas spēlē oktobrī pamanījies atdot arī rezultatīvu piespēli. Kādus iespaidus no šīs spēles pret Luleo atceries?
Šo spēli es diez vai aizmirsīšu. Es aizvien atceros, ko man U-20 komandas treneris teica pa telefonu, kad piezvanīja un prasīja, vai es esot gatavs spēlēt ar lielajiem. Bija patīkami, ka mana pirmā oficiālā spēle bija mājas spēle, jo fanu dziesmas un tā atmosfēra ir vienkārši neizskaidrojama. Biju uztraucies, pat ļoti, nebiju gaidījis, ka mani uzreiz jau ieliks otrajā maiņā, un tikšu spēlēt diezgan daudz. Partneri bija ļoti labi, un spēle vienkārši gāja no rokas. Ja nemaldos, mēs uzvarējām ar 2:1. Man izdevās gan nopelnīt divu minūšu sodu uz sevi, gan arī asistēt vārtu guvumā. Nākamajā rītā avīze mani atzina par mača labāko spēlētāju, tiku arī intervēts.
Vairumam jauno hokejistu pāreja no junioru hokeja uz profesionālo sagādā zināmas grūtības. Kas bija tie izaicinājumi, kurus Tev nācās pārvarēt, spēlējot AIK rindās?
Ja tā godīgi, man nešķiet, ka spēlējot saskāros ar kādām fiziskām grūtībām. Jā, hokejs ir savādāks, no tevis prasa profesionālāku attieksmi, protams, arī lēmumi ir jāpieņem ātrāk. Gan jau, ka līdzi nāk vēl daudz sīkumu, taču par tiem iedomāties nav vienkārši. Vissarežģītāk ir būt 13. uzbrucējam – vēl jo vairāk, mačos, kad iepriekš esi ļoti labi nospēlējis un bijis rezultatīvs. Manuprāt, būt 13. uzbrucējam ir stulbākā lieta hokejā.
Ap jauno gadu vairākas spēles pavadīji uz soliņa un beigas beigās sezonu noslēdzi pie U-20 komandas. Vai šo notikumu pavērsienu ietekmēja treneru maiņa?
Nevaru īsti uz to atbildēt – varbūt jā, varbūt nē. Kad nomainījās treneri, Eldebrinkam tika dots uzdevums par katru cenu iekļūt play-off, attiecīgi tas laikam bija pašsaprotami, ka vairāk uzticējās vecākiem un pieredzējušākiem spēlētājiem.
Kādēļ, tavuprāt, AIK ir jebkāda interese audzināt latviešu hokejistu, nevis dot iespēju pašmāju spēlētājiem. Ko zviedri iegūst no tā, ka viņu junioru sistēmā spēlē latvieši un citu valstu hokejisti?
Uz šo jautājumu man ir tiešām grūti atbildēt. Domāju, ka viņi vairāk pat neskatās uz manu pilsonību, jo runāju zviedriski u.t.t. Bet nu laikam viss atkarīgs no tā, kā tu sevi pierādi treneriem, spēlētājiem, komandas vadībai. Tas, ka tiku iecelts par U-20 komandas kapteiņa palīgu, man jau bija mazs pārsteigums. Tā kā laikam viss atkarīgs no paša, nevis pilsonības.
AIK līgumu ar Tevi pavasarī pagarināja tikai uz gadu. Kādēļ tā? Komanda Tevī ir ieguldījusi laiku, resursus, devusi iespēju - šķistu loģiski, ka viņi Tevi vēlētos parakstīt uz ilgāku laiku.
Šis ir jautājums, kas drīzāk būtu jāuzdod AIK menedžerim.
Vai ar komandas vadību esi runājis par to, kāda būs Tava loma komandā nākamsezon?
Jā, saruna ir bijusi, bet tas lai pagaidām paliek starp mani un komandas vadību. Varu pateikt tikai to, ka saruna bija ļoti pozitīva.
Kā rīt sagatavošanās jaunajai sezonai?
Sagatavošanās rit pilnā sparā – kopā ar komandu trenējamies jau no 2. aprīļa.
Pašlaik jau kopš aprīļa gatavojies sezonai kopā ar komandu, sezonas gaitā laika starp spēlēm arī nav daudz – cik bieži Tev vispār izdodas atbraukt līdz mājām?
Laikam jau jāsaka, ka mājas man ir šeit. Uz Latviju parasti atbraucu, kad bija jāierodas uz izlasi, tagad kādu laiku nemaz neesmu bijis.
Stokholmā vai tās tuvumā esi nospēlējis jau piecus gadus, domāju, vidi esi paspējis iepazīt ļoti labi. Kādi tur ir sadzīves apstākļi? Vai var salīdzināt 2. divīzijas kluba nodrošinātos apstākļus ar to, ko nodrošina AIK?
Grūti vispār pat salīdzināt 2. divīzijas komandu ar AIK vai kādu citu SHL vai Allsvenskan augšgala klubu. Komanda spēlētāju nodrošina ar pilnīgi visu.
Kāds ir Tavs personīgais viedoklis? Cik spēcīga, tavuprāt, ir SHL salīdzinājumā ar, piemēram, KHL, Šveici vai AHL?
Es par to pat nedomāju, jo visas šīs līgas ir labas un spēlētāji arīdzan. Atšķirība ir tajā, kāda stila hokejs šajās līgās tiek spēlēt. Uzskatu, ka KHL ir tehnisks hokejs, AHL ir vairāk North South un tad nu laikam, ka Šveice un Zviedrija ir abiem pa vidu, varbūt pat drīzāk sliecas uz AHL pusi. Atbildēt, kura no šīm līgām ir stiprākā, nevaru, jo, kā jau teicu, visas ir labas.
Visa gada garumā tiki iekļauts dažādos NHL drafta kandidātu sarakstos. Vai cerēji, ka tiksi izvēlēts?
Protams, ka cerēju, ka tikšu draftēts, tāda cerība ir bijusi vienmēr.
Ja tiktu draftēts, būtu nonācis kādu nelielu solīti tuvāk NHL. Vai spēlēšana aiz okeāna ir Tavs sapnis? Kas ir tas, ko savā karjerā vēlies sasniegt?
Šīs lietas lai paliek ar mani.
