Artūrs Plēsnieks lielajos mačos nebija piedalījies kopš Riodežaneiro Olimpiskajām spēlēm, pēc kurām nācās gulties uz operāciju galda un savest kārtībā plecu. Pēc šādas operācijas atgriešanās pie lieliem svariem tika organizēta ļoti prātīgi, tāpēc arī pauze sanāca tik ilga: “Seši mēneši ir obligātā rehabilitācija, bet tieši pirms gada decembrī es sāku strādāt ar 40 kilogramiem. Bija sāpīgi, vairākas reizes vajadzēja lauzt un labot, lai roka ieņem pareizo vietu un to varētu pilnvērtīgi kustināt. Tagad ar veselību viss kārtībā, bet, godīgi sakot, bija grūti sevi piespiest un visu darīt pamazām. Lai gan labi apzinājos, ka saforsēt nedrīkst, jo var tik vēl pie kādas traumas. Sākumā gan sanāca arī drusku sasteigt, izrādījās, ka plecā krājas ūdens, jo pārāk ātri sāku dažādus vingrinājumus. Tāpēc vajadzēja piebremzēt.”
Atlēts atzīst, ka pirms sacensībām uztraukums par to, kā jutīsies plecs bija un tas arī patraucēja pirmajā mēģinājumā: “Fiziski noteikti biju gatavs labākam rezultātam. Raušana pāri 180 kilogramiem, bet grūšanā tuvāk personiskajam rekordam (226 kg – Aut.). Grūti bija psiholoģiskā ziņā, jo pirmās atbildīgās sacensības pēc tādas pauzes un pirmās nopietnās traumas. Vairāk uztraucos par to, kā jutīsies plecs. It kā centos mest to ārā no galvas, bet līdz galam neizdevās. Jau Rio startēju ar sāpošu plecu, turklāt tur arī gūža bija iekaisusi un atcerējos, ar ko viss beidzās.”
Pasaules čempionātā gan izdevās saņemties, lai gan arī grūšanā otrais piegājiens nebija sekmīgs. “Pēdējo gājienu pacēlām par vienu kilogramu, lai varētu nedaudz vairāk atpūsties, jo zinājām, ka fiziski esmu gatavs šo svaru celt. Treneri visu laiku atgādināja, ka jācīnās par medaļu, ka tas bija viens no mūsu mērķiem šajās sacensībās, Var jau būt, ka varēja svaru palielināt vēl vairāk, tomēr izlēmām tik ļoti neriskēt,” stāsta Plēsnieks. Lai gan sacensībās nepiedalījās daļa potenciālo līderu, Artūrs uzskata, ka tās nebija kļuvušas mazāk spraigas, jo bija daudz spēkos līdzvērtīgu atlētu, kas cīņu tikai saasināja.
“Protams, prieks par medaļu, bet gandarījums būtu lielāks, ja veiksmīgi būtu visi piegājieni. Taču tas bija tāds labs spēriens un motivācija, lai turpinātu kārtīgi strādāt un progresēt,” pasaules čempionātā paveikto rezumē Plēsnieks.
Rebeka Koha šajā sezonā jau vairākkārt bija likusi skaļi izskanēt savam vārdam un nelika vilties arī gada nogalē pasaules čempionātā. Sportiste atzīst, ka tajā izdevās paveikt visu iecerēto un viss noticis tieši tā, kā bija paredzēts: “Noteikti esmu gandarīta gan par medaļu, gan rezultātu. Liels prieks, ka varēju saņemties, jo pirms sacensībām bija diezgan liels uztraukums. Galvā grozījās domas, kā tas viss te notiks, kāda būs atmosfēra, ko izdarīs pretinieces, vai viņām viss sanāks, vai kaut kas nesanāks, kā man ies. Prieks, ka tomēr izdevās koncentrēties tam, kas jāpadara. Noteikti palīdzēja treneri, kas sacensībās vienmēr ir koncentrēti tikai uz mērķi. Tāpēc pat tad, kad pati sev īsti neticu, jūtu, ka viņi tic, un viss arī sanāk.”
Svaru ziņā sacensību laikā neko daudz koriģēt nav nācies un pacelts apmēram tas, uz ko arī mērķēts. “Pirms sacensībām daudz runājām par to, cik vajadzētu pacelt, uz ko man jābūt gatavai, jo skaidrs, ka ar maziem svariem tur nebūtu ko darīt. Tāpēc bija svarīgi paveikt visu ieplānoto, jo gribējām pacīnīties par medaļu. Galu galā, ir jākāpj uz augšu un katrās sacensībās jācenšas nostartēt arvien labāk. Domāju, palīdzēja arī agrie treniņi, jo laika atšķirību jutu mazāk,” skaidro svarcēlāja. Ļoti emocionāls Rebekai bijis brīdis, kad viņa uzzināja, ka ir pirmā Latvijas svarcēlāja, kas izcīnījusi medaļu pasaules čempionātā: “Tas ir kaut kas apbrīnojams, ka esmu paveikusi kaut ko tādu, ko neviens nekad pirms manis nebija izdarījis! Man bija šī iespēja un es tiešām esmu pirmā. Par to ir ļoti liels prieks!”
Rebeka Koha pasaules čempionātā ASV summā pacēla 222 kg, kas ļāva tikt pie bronzas medaļas, bet Artūrs Plēsnieks, paceļot 402 kg, izcīnīja sudraba medaļu, kas ir abu sportisti līdz šim labākie sasniegumi.
