Jāmaina ir pilnīgi viss. LHF nekas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek 21. gadsimta organizācijā. Pirms sešiem septiņiem gadiem varējām apspēlēt Dāniju, Slovēniju un Norvēģiju, bet tagad tā vairs nav. Izlases rezultāti atspoguļo Latvijas hokeja dzīves organizāciju. Mūsu spēlētājiem meistarības ir gana, lai cīnītos arī par medaļām, ja esam tādā sastāvā, kāds bija olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Taču tas nesanāk, jo saimniecībā ir bardaks. Kā tas var būt, ka trīs dienas pirms četrgades svarīgākā turnīra pēkšņi izdomā, ka Beresņevs nav vajadzīgs. 21. gadsimtā tā nevar izturēties pret saviem darbiniekiem, pret cilvēkiem, kas būtībā tev dēj zelta olas.
Man ir jautājums LHF biedriem – vai viņi pēdējos desmit gados ir redzējuši revīzijas komisijas ziņojumu par finansiālo situāciju LHF? Biedru sarakstu LHF mājaslapā nemaz nevar atrast. Lipmans stāsta, cik daudz viņš pats ir ieguldījis hokejā, bet cik tad tas ir? No kurienes vēl gūti finanšu resursi? To visu ir tiesības zināt ikvienam, arī Latvijas hokeja līdzjutējiem, jo LHF organizē izlašu startus. Kāds tad ir LHF budžets? Kā tiek maksātas tik bieži piesauktās prēmijas? Vai tās izmaksā aploksnē vai par tām tiek nomaksāti nodokļi? Gribētos pateikt arī kaut ko labu, bet nevaru neko izdomāt. Par to, ko LHF dara, var teikt tikai vienu – tā tik vēl trūka, ja viņi pat to nedarītu.
Jā, vienreiz jau mēģināju veikt izmaiņas un tas neizdevās. Nesaku, ka šoreiz būs citādāk, turklāt jautājums ir par to, vai man to vispār vajag? Taču man ir līdz brošai tā attieksme, ka Lipmans ir svētais, bet visi pārējie apkārt ir muļķi. Man nav ne plāna, ne stratēģijas, pagaidām es tikai godprātīgi atbildu uz žurnālistu jautājumiem un paužu savu viedokli. Tomēr man zvana cilvēki un izsaka atbalstu, to skaitā LHF biedri. Viņi saka, lai rīkojos, ka viņu balss būšot mana. Neko daudz jau nevajag, vienkārši nepieciešams ieviest kārtību. Vajadzīga jaunu un mūsdienīgu cilvēku komanda ar angļu valodas zināšanām, kas 21. gadsimtā ir tikai normāli. Hārvardas universitātes diploms tam nav nepieciešams. Brīnos par tiem, kuri neredz to bardaku. Vienkārši pacel rociņu un kaut ko maini.
Lai varētu vairāk runāt par to, kas būtu jāmaina Latvijas hokeja saimniecībā, ir vairāk tajā jāiedziļinās. Kādam nav paveicies, kāds kaut ko nav padarījis un mēs uzreiz meklējam vainīgo, bet ir jāizvērtē situācija. Manuprāt, pirmkārt vainīgas ir valsts institūcijas, kuras nav pat aktualizējušas jautājumu, ka sports Latvijā grimst. Visu sportu Latvijā uztur vecāki, bet treneriem kaut kā ir jāizlokās, jo vecāki izdara spiedienu. Vaina ir sistēmā. Runājot par LHF, tiem, kuri runā par pārmaiņām, ir jānāk ar alternatīvu piedāvājumu. Kad varēsim to izvērtēt, tad arī sapratīsim, vai to atbalstīt.
Es esmu gatavs uzņemties atbildību par jaunatnes hokeju, dot savus priekšlikumus un pienesumu. Uzskatu, ka mums ir tādas pat iespējas, kā Somijai, kas šogad uzvarēja pasaules U18 čempionātā. LHF prezidenta amats? Kā jau minēju, visās lietās ir jāiedziļinās, ir jāsaprot, ar ko vari nākt un ko piedāvāt. Ja runājam par Kirovu Lipmanu, tad par viņu ir sakāmas labas lietas.
Jaunatnes hokejā gribu sakārtot, lai treneriem, kuri ir izaudzinājuši bērnus, kuri nonāk izlasēs un lielajās komandās, no tā būtu ekonomiskais ieguvums. Otrkārt, jaunatnes izlasēs ir jāsaglabā nemainīgs treneru sastāvs. Treneru kolektīvam ir jādod vismaz trīs gadi darbam ar jauniešu izlasēm, sākot no U15 līdz U18.
Ja 7. oktobrī LHF ikgadējā kongresā kāds būs gatavs izvirzīt savu kandidatūru, tad ir jābūt piedāvājumam, kā sakārtot juridiskās lietas un finanšu rādītājus. Bet šobrīd neviens mūs nav pat uzrunājis. Tas ir līdzīgi kā politikā, kad pirms vēlēšanām tiek bļauts par visu, lai tikai ievēlētu. Taču šī nav politika.
Man nav tādu ambīciju, lai kļūtu par LHF prezidentu, tas tomēr ir apjomīgs darbs, kam jāvelta ļoti daudz laika un es neredzu šobrīd tādu iespēju, lai varētu vadīt LHF. Ja runājam par izmaiņām LHF, tas ir ļoti komplicēts jautājums. Pirmkārt ir sācies nākamais olimpiskās atlases cikls un mēs piedzīvojam paaudžu maiņu. Es uzskatu, ka ir jāsāk iesaistīt mūsu jaunos hokejistus, ko viņi jau ir pierādījuši, startējot U20. Būtu jāieceļ treneris vismaz uz 2+2 gadiem, bet tam visam kā vienmēr vajadzīgi līdzekļi.
Jāmainās ir ne tikai LHF, jāmainās ir arī hokeja sabiedrībai, jo visiem pierasts, ka LHF kaut kas ir jādod, bet pretī dot neko negrib. Mani priecē, ka lēnam sāk veidoties klubi ar ambicioziem plāniem, kas gatavi ieguldīt hokeja attīstībā un attīstīt jauniešu hokeju, tādi kā „Mogo”, „Kurbads”, „Liepāja”, „Zemgale”/LLU un „Prizma”, jo tas ir mūsu hokeja stūrakmens - jaunie hokejisti.
Mainīt jau var vienmēr, bet ir viens neatbildēts jautājums – kas nāks vietā un kas mainīsies, kāds ir attīstības plāns, ko plānojam darīt tālāk, un vēl būtiskāk – kas par to maksās? Latvijas hokejā ir jāveido sistēma, sākot ar treneru un tiesnešu apmācību, to visu jau tagad dara, bet sastopamies atkal ar tām pašām problēmām – naudu un cilvēku resursiem. Ar visam šīm problēmām mēs saskaramies gandrīz visos sporta veidos, ne tikai hokejā, jo nav mums noteikta valsts atbalstāmo sporta veidu prioritātes. Gribam būt labākie visos sporta veidos, bet tas nav iespējams tik mazai valstij kā Latvija.
Visbeidzot – runājot par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu mainīt LHF, tas ir filozofiskas dabas jautājums. Var paņemt jebkuru attīstības modeli no vadošajām hokeja valstīm un ieviest Latvijā, bet par pamatu visam ir finanšu līdzekļi. Protams, viens to var izdarīt labāk, bet otrs sliktāk, taču te jau vairāk ir diskusija par to, vai patīk vai nepatīk LHF prezidents, viņa izteikumi un attieksme. Es no komentāriem gribētu atturēties, lai katrs vērtē pats. Es LHF es atbildu par jauniešu hokeju.
