Atgriezies darbā, kurā vislabāk var sevi apliecināt un kurš sagādā vislielāko gandarījumu. Latvijas biatlona «lieliskā četrinieka» pārstāvis Jēkabs Nākums atkal ir sācis trenēt jauno paaudzi, tiesa, nevis biatlonā, bet gan slēpošanā. Nākums ir apstiprināts par Latvijas slēpošanas izlases galveno treneri.
Izstāsti, kā tiki pie jaunā amata?
Atradu mājaslapā pieteikšanos uz konkursu, kas bija izsludināts par distanču slēpošanas galvenā trenera amatu. Tad es vēl šaubīgi uz to gāju, nepieteicos līdz pašam pēdējam brīdim. Tas pēdējais brīdis bija 10. maijā, notika seminārs ar Norvēģijas Distanču slēpošanas federācijas pārstāvjiem, un Agris Raugulis man prasīja: «Varbūt tomēr pieteiksies uz šo amatu?» Pēdējā dienā nosūtīju savu CV. Tad jau arī mani uzaicināja.
Vai bija konkurss uz brīvo vakanci?
Konkurss bija. Cik sapratu, no latviešiem bija trīs dalībnieki, un tad vēl 17 baltkrievi, krievi, somi, norvēģi.
Mēs laikam par dažādām lietām runājam, es biju domājis Latvijas distanču slēpošanas izlases galvenā trenera vakanto vietu...
Jā, uz Latvijas izlases galvenā trenera amatu bija pieteikušies kopskaitā 20 pretendentu. Arī ārzemnieki.
Viena no konkursa prasībām bija, lai kandidāts runātu latviešu valodā…
Jā, bet saproti, es esmu redzējis visu to kandidātu sarakstu. Baltkrievi, somi, norvēģi arī bija pieteikušies, bet viņi jau nezināja to atalgojumu, jo summa nebija izsludināta.
Kura bija lielākā pārstāvniecība?
Man liekas - baltkrievi, krievi pret somiem līdzvērtīgi gāja. 50:50.
Vai tas ir lielākais konkurss, kuru tu dzīvē esi izturējis ?
Nu, es nezinu, vai lielākais, es domāju, ka nostrādāja arī atalgojuma lielums. Domāju, ka Slēpošanas savienība nevar trenerim samaksāt pāri par 2000 latiem mēnesī, plus vēl asistentiem arī dzīvošanu nokārtot. Tik liela budžeta savienībai nav.
Kam var pielīdzināt to atalgojumu, ko tev piedāvāja? Tā ir skolotāja alga?
Nu nē, man par atalgojumu nepatīk runāt, jo patiesībā man jau tas darbs patīk. Es neteikšu, ka mani atalgojums neinteresē, sava interese tur bija, un mēs, abpusēji vienojoties, arī esam tikuši galā.
Es atceros, kad mēs runājām laikā, kad tu vēl biji biatlona izlases treneris, tu minēji, ka tieši tas bijis galvenais iemesls tavai aiziešanai.
Tas tiešām bija viens no galvenajiem iemesliem. Ja tev alga ir zem 300 latiem un tev vēl ir ģimene plus ārzemju braucieni un pa to laiku tu nevari nekādu papildu naudu nopelnīt, tad ir, kā ir. Bija viens brīdis, kad man mobilo telefonu atslēdza un sportisti mani nevarēja sazvanīt, attiecīgi radās iekšējie konflikti, tāpēc ka treneri nevar sazvanīt. Nu neko, atvainojos čaļiem, ka rēķins nav samaksāts.
Veikals Eži paliek Cēsīs, vai tas pagaidām ir nolikts otrajā plānā?
Nē, Eži paliek, tikko man ziemā būs kāds brīvāks brīdis, es arī veikalā labprāt pakonsultēšu aktīvos slēpot gribētājus. Un ne tikai, es vēl papildus trenēju, man ir mājaslapa gribuslepot.lv, attiecīgi tajā man individuāli piesakās cilvēki slēpošanas apmācībai.
Viens ir tas, ka tu gribi būt atpakaļ tur, kur vislabāk jūties, bet, jebkuru izaicinājumu pieņemot, ir jāskatās, ko var sasniegt. Ko redzi pašlaik? Uz ko tu ej?
Redzi, distanču slēpotāji līdz šim ir bijuši tādā kā pabērna lomā, viņiem tāds izlases treneris faktiski neeksistēja. Līdz šim šajā sporta veidā katrs trenējās individuāli ar vecāku palīdzību, ar sporta klubu palīdzību katrs savā pasaules malā. Tāda iekšējā konkurence faktiski nepastāvēja. Mans uzdevums vai izaicinājums ir beidzot šos sportistus savest vienā grupā, kur tad arī notiek tā iekšējā rīvēšanās un savstarpējā konkurence. Tad arī kopējam līmenim vajadzētu automātiski celties, līdzko sportisti ir savesti vienkopus. Biatlonā jau ir līdzīgi, kamēr mēs visi trenējamies kopā, tikmēr tas rezultāts ir augšā. Kā tikko kādu komandas līderi palaiž uz pasaules malu, pārējie nevar progresēt un līderi attiecīgi nejūt, ka kāds elpotu aizmugurē.
Nuja, bet, lai to sasniegtu, ir jārada attiecīgie apstākļi. Kādā vecumā vispār ir pašreizējie izlases dalībnieki?
Pašlaik distančnieki ir sadalīti trīs sastāvos pēc ranga. A rangā ir trīs vīri un viena dāma, B ranga sastāvā ir līdzīgi, arī trīs čaļi un viena dāma, C sastāvā ir jaunieši un juniori. Es esmu atbildīgs par A un B sastāvu, tie ir astoņi sportisti - seši vīri un divas dāmas.
Viņi ir profesionāļi? Ko viņi tagad dara?
Zini, no distančniekiem nav neviena profesionāļa, visi ir amatieri. Varētu teikt tā - amatiersportisti, kuri cenšas apvienot profesionāla sportista karjeru.
Kas ir nepieciešams, lai varētu aizbraukt uz treniņnometnēm? Tā ir dzīvošana, ēdināšana - kas vēl?
Es neiedziļināšos savienības finansēs, bet pašlaik mums ir Starptautiskās Slēpošanas savienības atbalsts, kas paredzēts distanču slēpošanas attīstībai. Pagājusī sezona ir pirmā, kas ir beigusies ar šo programmu.
Ko ietver šī programma?
Tā ir medicīna, piemēram, sporta ārsta apmeklējums A sastāvam sešas reizes gadā. Vēl Olimpiskajā vienībā fiziskie testi divas reizes sezonā, ir arī inventāra nauda un, protams, apmaksātas treniņnometnes un pieteikšanās sacensībām. Nav runas par Pasaules kausa sacensībām, runa ir par FIS sacensībām un Skandināvijas kausa izcīņu, tās ir otrā līmeņa sacensības pēc Pasaules kausa. Protams, arī izlases inventārs. Viss, kas ietilpst apģērbā, faktiski viss apģērbs. Līdz šim tā nav bijis.
Ar ko to vari salīdzināt? Protams, ar to situāciju, kāda bija jūsu biatlona ziedu laikā, nevar salīdzināt, bet ar pēdējo biatlona periodu?
Mums bija Latvijas Olimpiskās vienības atbalsts. Salīdzināt ar to, kas ir šobrīd mūsu biatlonistiem? Līdzvērtīgi, vai pat mums ir vairāk. Vairāk ir slēpotājiem, nevis biatlonistiem.
Cik paskatījos, treniņnometnē piedalījies arī Oļegs Andrejevs.
Jā, viņš joprojām ir aktīvs un piedalās triatlonā, tātad viņam ir pietiekami laba fiziskā forma.
Tad jau Juri Ģērmani arī var saukt uz treniņnometnēm.
Ģērmanis ir sastāvā, un viņam ir citi plāni, viņš ir B sastāvā. Tas pats ir ar Damškalnu un vēl pāris sportistiem, kas nebija ieradušies uz Madonas treniņnometni, tā ka tam ir pamatojums. Piemēram, kāpēc Reinis Korsunovs tika pieaicināts uz nometni? Dažs labs iespringst: «Kā tad tā, viņa nav nevienā sastāvā!» Jā, OK, toties viņam ir FIS punkti. Un es varu rēķināties, ka viņš ziemā arī varētu skriet.
Bet kāds ir līmenis? Vai ir materiāls?
Materiāls tur ir, un pie tā materiāla es turēšos. Patlaban, ko es esmu redzējis, - Arvis Liepiņš ir labs materiāls.
Ko federācija no tevis grib sagaidīt?
Slēpošanas savienība no manis gaida, ka es izveidošu stabilu komandu. Komandu, uz kuras nometnēm sportisti paši tieksies un vēlēsies apmeklēt. Pašreiz es tieši to arī redzu. Visi ir tā izsalkuši, beidzot ar viņiem tiek analizēts treniņprocess un katrs treniņš. Agrāk šis darbs netika augstvērtīgi veikts. Ārkārtīgi svarīgi manos pēctreniņa analīzes darbos ir tas, ka visi ir kopā. Visi sēž rindiņā, viens skatās uz savām kļūdām, cits uz cita, un cits no cita mācās. Vēlāk notiek tas, ka cits cita kļūdas pamana un palabo, jau trenerim neiesaistoties.
Būs mums kāds slēpotājs Soču olimpiādē?
Jā, Soči, protams, ir galvenais, bet man pirms tam ir arī mazie mērķīši. FIS punktu lai čaļiem ir vairāk nekā līdz šim, Skandināvijas kausā cīnīties nevis par astes galu kā līdz šim, bet gan par vidus daļu un augstāk.
Savulaik ir izskanējis viedoklis, ka, salīdzinot ar masveidību Skandināvijas valstīs, Latvija nekad nebūs topa augšgalā. Man liekas, pat par divdesmitnieku tas ir teikts.
Nē, nē, es vēl joprojām tam nepiekrītu. Latvieši taču ir būvēti no tā paša materiāla, ar ko mēs atšķiramies?! Tā pati miesa, sirds, kājas, rokas - viss ir. Ja jau var dabūt augšā spēcīgus skrējējus, izturībniekus, distanču slēpošanā arī to var paveikt. Jo distanču slēpošana tomēr ir izturības sporta veids, kaut gan patlaban jau sadalās sprinteros.
Kas ir visvairāk nepieciešams? Kā mums pietrūkst?
Sāksim ar to, ka jāsakārto iekšējā sistēma, lai notiek iekšējā konkurence, lai ir par ko pacīnīties. Lai sportistam ir uz ko tiekties, tagad es to mēģinu panākt ar treniņnometnēm. Plus vēl tehniskais nodrošinājums, kur, man šķiet, mēs, latvieši, tomēr mazlietiņ... Vai nu «mazlietiņ» būs īstais vārds, skarbāk jāsaka - krietni atpaliekam slēpju un smēru izmantošanā. Mēs kaut kur dabūjam veikalu variantus, un tā piekļūšana mums kaut kur ir liegta, mūs tur maliņā, distancēti. Arī informācijas nepieejamība.
Kad jūs bijāt elitē, bieži vien teica - kas tad tie par slēpotājiem, biatlona vīri vienos vārtos viņus iznes. Kā tu pašlaik redzi - tavi slēpotāji varētu biatlonistus noskriet?
Nē, nu šobrīd biatlona izlasē ir savākta ļoti spēcīga komanda, čaļi ir viena vecuma un ir patiešām augsts līmenis, jaunpienācējiem ir kur tiekties.
Rastorgujevs tavus kadrus vinnētu?
Protams, pilnīgi un noteikti. Rastorgujevs būtu distanču slēpotājs numur viens Latvijā.
Cik gadu tu strādāsi, līdz ieraudzīsi, kurš no slēpotājiem būs pasaules līmeņa vai nebūs?
Es domāju, tam vajadzētu parādīties jau pēc Soču olimpiskajām spēlēm, skatos, ka daudziem ir laba fiziskās sagatavotības bāze. Ir nianses, kuras vajadzētu trenēt klāt, piemēram, daudziem ir fiziskā bāze, bet nav spēka. Vai ir izturība, bet tehnikas nav, viņš neiegulda enerģiju tajā virzienā, kurā vajadzētu.
Labi, tad tiekamies pēc Sočiem, un tu pateiksi, kurš būs pasaules līmeņa sportists...
Apmēram ap to laiku tiekamies.
