Riteņbraukšana latviešiem padodas - ar pārliecību saka Igo Japiņš, bez kura klātbūtnes šo sporta veidu Latvijā grūti iedomāties jau vairākas desmitgades. Japiņš allaž bijis starp pirmrindniekiem gan kā sportists un treneris, gan kā menedžeris un sporta pasākumu rīkotājs. Nu jau gadu viņa pārziņā ir visa Latvijas riteņbraukšanas saimniecība. Japiņš bijis tiktāl nobažījies par riteņbraukšanas likteni mūsu valstī, ka kļuva par Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidentu. "Tas ir traģiski, ka sporta veids, kurā olimpiskajās spēlēs tiek izcīnītas 26 medaļas, Latvijā nokļuvis pašreizējā situācijā. Teorētiskā līmenī es jau to visu faktiski darīju arī iepriekš, taču vairāk biju konsultants. Pie izpildes esošie varēja paši domāt - uzklausīt vai ne. Tagad varu pateikt, lai kaut ko izdara, vai arī pats to paveikt, un lietas arī virzās uz priekšu."
Igo tēvs Harijs Japiņš pagājušā gadsimta vidū bija starp vadošajiem PSRS treka riteņbraucējiem un vēlāk ar panākumiem strādāja par treneri, tāpēc nav pārsteigums, ka šajā virtuvē nokļuva arī atvase. Tiesa, Igo atzīst, ka viņa pirmā mīlestība bijis hokejs, ko viņš spēlējis arī tad, kad jau nopietni pievērsies velosportam. Tāpat viņš vairākus gadus trenējies basketbolā 2.bērnu un jaunatnes sporta skolā pie Imanta Pļaviņa, kura audzēkņu vidū bijuši arī tādi groza bumbas meistari kā Ivars Žvīgurs, Igors Miglinieks, Kārlis Muižnieks, Roberts Štelmahers. Neatpalika arī Japiņš, kurš bijis tuvu iekļūšanai Latvijas jaunatnes izlasē, taču ap 14 gadu vecumu tēvs tomēr pabīdījis jauno censoni tuvāk riteņbraukšanai, kur neizpalika panākumi. 20 gadu vecumā Igo izcīnīja pirmo godalgu PSRS Tautu spartakiādē. PSRS izlases durvis gan Japiņam junioram neizdevās pavērt, tāpēc cīnīties par medaļām pasaules, Eiropas čempionātos un olimpiskajās spēlēs viņam nebija lemts.
"Pēc sportista karjeras beigām man īsti nebija skaidrs, vai turpināšu kā treneris. Tiesa gan, daudz mācījos no tēva, kurš bija ļoti labs treneris. Tāpat man bija gods braukt kopā ar tādiem pasaules klases braucējiem kā Dzintars Lācis, Ringolds Kalnenieks, Pēteris Džarcāns, Vladimirs Ribakovs, Imants Stradiņš, no kuriem daudz ieguvu. Svārstījos, taču tēvs man teica: ej uz Murjāņiem! Pirmajā gadā ar puikām vinnējām visā Latvijā, nākamajā gadā PSRS, trešajā jau visā pasaulē," panākumu līkni trenera arodā raksturo Japiņš. Viņš gatavojis gan treka, gan šosejas riteņbraucējus, bijis Latvijas olimpiskās izlases treneris 1992. un 1996.gada spēlēs.
Darba nav trūcis arī pēc tam. Jau ilgus gadu darbojas Japiņa vadītā sporta aģentūra, kas pamatā rīko kalnu un šosejas divriteņu maratonus, arī slēpošanas sacensības. Vēl viens Japiņa lolojums ir Latvijas vadošā riteņbraukšanas komanda Rietumu-Delfin, kuras menedžeris viņš gan oficiāli neskaitās, jo to nevar apvienot ar prezidenta krēslu Riteņbraukšanas federācijā. "Protams, komandai palīdzu," ar smaidu atzīst Japiņš. "Man jau lielākās zināšanas ir šajā jomā." Pats uz divriteņa cenšas kāpt vismaz trīs reizes nedēļā: "Dažreiz atbraucu no mājas Garciemā līdz Rīgai, kas sanāk ap divdesmit pieciem kilometriem, taču pamatā cenšos izbraukt no rīta līdz jūrai. Līdz Vecāķiem un atpakaļ. Tas asinsritei."
Vairāk par Igo Japiņu lasiet 13.-19.decembra žurnālā Sestdiena!
