Kad skriešanas entuziastei Kristīnei Kuzņecovai tika piespriesta četru gadu diskvalifikācija par aizliegto vielu lietošanu (mildronāts), zvanīju Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidentam Guntim Zālītim, kurš sarunas laikā izmeta frāzi, kas pirmajā brīdī mazliet apstulbināja, bet tad lika aizdomāties. „Nav tāda amatieru un profesionālā sporta. Ir tikai sports,” uzsvēra Zālītis. Iemetot aci Latvijas Republikas Sporta likumā, guvu tam apstiprinājumu. Sports tiek definēts, kā visu veidu individuālas vai organizētas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās. Nekāda dalījuma profesionālajā un amatieru sportā.
Turpat, rindiņu augstāk tiek definēts arī sportists – fiziska persona, kas nodarbojas ar sportu un piedalās sporta sacensībās. Bet Sporta likuma 19. pantā ir sniegta profesionāla sportista definīcija – tā ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata un par nolīgto samaksu gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās. Tātad – nav sacensību, nav arī sportista, bet vienīgā atšķirība starp sportistu un profesionālu sportistu ir darba līgums un samaksa. Taču – kuram sportistam Latvijā ir noslēgts darba līgums?
Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs norāda, ka jau saknē definīcija nav pareiza, jo sportā darba līgumu nav vispār. Tie neatbilst sporta specifikai, kas ir, piemēram, netipisks un nenormēts darba laiks, nepieciešamība operatīvi reaģēt uz sportista sportiskās formas kritumu un operatīvi pārtraukt savstarpējo sadarbību, atvaļinājuma neesamība, atlīdzības noteikšanas un maksāšanas specifika. Severs skaidro, ka precīzāk būtu rakstīt – uz līguma pamata. Tomēr Latvijas sportā arī uz līguma balstītu darba attiecību nemaz nav tik daudz.
Saprotams, ka nekādu līgumu nav individuālo sporta veidu pārstāvjiem. Profesionāļu statusam neatbilst pat Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sportisti. „LOV ar sportistiem slēdz sadarbības līgumu, nevis pasūta darbu, tādējādi mūsu starpā nav darba attiecību,” skaidro LOV valdes priekšsēdētājs Einars Fogelis. Tiek segtas sportistu treniņu procesa izmaksas un sniegti medicīniskie pakalpojumi, bet atalgojumu pabalsta veidā sportistiem un treneriem maksā Latvijas Olimpiešu sociālais fonds.
Arī komandu sporta veidos procentuāli līguma attiecību nav daudz, jo visās līgās spēlētāji pārsvarā ir amatieri. Klubi atrod iespējas likuma ietvaros mazināt nodokļu nastu, tādējādi spēlētāji tiek noformēti kā pašnodarbinātie vai mikrouzņēmums, tiek slēgti arī autoratlīdzības līgumi. Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas izpilddirektors Indriķis Putniņš atzīst, ka savulaik kopīgi ar Finanšu ministriju tikuši meklēti risinājumi, lai sportā būtu vairāk oficiālu darba attiecību, taču tam bijis daudz pretargumentu, tostarp no Valsts Ieņēmumu dienesta puses.
No likuma burta izriet tā – ja „OlyBet” amatieru basketbola līgā kāds spēlētājs uz līguma pamata par maču saņem kaut vai 20 eiro, viņš ir profesionālis, turpretī Oskars Melbārdis un Laura Ikauniece-Admidiņa tādi amatieri vien sanāk. Fogelis tā arī pasaka – Latvijā profesionālu sportistu nav. Tam vienkārši nav nekādu priekšnosacījumu, jo sports Latvijā nav bizness. Klubi ar televīzijas translācijām un atribūtiku nevis pelna, bet gan gluži pretēji – tērē. Tikmēr profesionāla sportista definīcija Sporta likumā ir nepieciešama tikai tādēļ, lai varētu tikt piemērotas citos normatīvajos aktos ietvertās normas, kuras attiecas uz profesionālajiem sportistiem, piemēram, ļaujot apvienot ieņemamo amatu un profesionālā sportista statusu. Vienkāršoti izsakoties, lai Juris vai Pēteris var būt gan policists, gan karatists.
