Laura ir cīnītāja: “Par to cīņu ļoti palika atmiņā, jo prezidents teica – galvenais nav uzvarēt, bet cīnīties”. Savu kondīciju Rio viņa raksturoja īsi: “Esmu kā kliba vista. Galvenais, ka līdz galam cīnījos. Galvenais bija nepadoties”.
Visvairāk Ikaunieci-Admidiņu iedvesmojis vīrs Rolands. Pat tad, kad viņa pārstājusi sev ticēt, viņš ticējis un teicis, lai nepadodas.
Viņas plānos ir startēt olimpiskajās spēlēs Tokijā. Līdz tam brīdim ģimenes pieaugums nav plānots 0 viņi ar vīru grib pabūt divatā, patusēt, pabūt ar sevi, izbaudīt jaunību. “Gribas vienkārši pabūt savās mājās. Pie saviem kaķiem. Aizbraukt pie visiem radiniekiem, uz laukiem, uz mežu. Es tā gribu mājās! Šausmīgi!” emocijas neslēpa sportiste.
Pēc ceturtās vietas iegūšanas viņa saņēmusi ļoti daudz apsveikumus. Sportiste labi saprot, ka grūti ir bijis arī līdzjutējiem, kuri speciāli cēlušies naktī, lai redzētu viņas startus.
Viņu pārņēma emocijas un jaunā sportiste vairs nespēja slēpt asaras. “Tās nav bēdu asaras. Es diemžēl esmu ļoti emocionāla. Droši vien no tās smagās cīņas. Ne jau par to vietu es raudu, bet par to, ka tas viss tik smagi bija,” atklāja vieglatlēte.
Viņai ir tik ļoti bail pievilt Latviju, pievilt cilvēkus, kas stāv aiz viņas – komandu, līdzjutējus. “Protams, ka negribas pievilt nevienu!”
