Pēc sarunas ar izlases ģenerālmenedžeri Māri Baldonieku un treneri Tomu Kūlenu latviešu aizsargs piekrita palīdzēt arī šogad. "Es pats ļoti nerāvos uz izlasi, bet kopējā dialogā nonācām pie tā, ka es varētu spēlēt. Ja ir runa par hokeju, mani nav īpaši jāpierunā. Ja esmu kādam vajadzīgs, vienmēr iešu un spēlēšu," saka Laviņš. "Ja man būtu kāds savainojums, es nepiekristu spēlēt. Ja justu, ka vairs nevelku, tad arī nenāktu uz izlasi. Tā arī pateicu - vienu nedēļu patrenēšos, un tad skatīsimies, kā būs, jo pēc sezonas trīs nedēļas neko nebiju darījis. Vēl ir svarīgs arī psiholoģiskais faktors, lai ir sajūta, ka treneris uzticas."
Viņš palicis vienīgais no pirmā mača pēc neatkarības atjaunošanas (1992. gada rudenī pret Lietuvu). Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies. "Kad paskatos vecos ierakstus, redzu, ka ir mainījusies vairāk, nekā es pats to būtu domājis. Varbūt tas ir Rīgas "Dinamo" iespaidā, bet patlaban, manuprāt, ir diezgan spēcīga paaudze. Kad beidza spēlēt vecais "Dinamo" kalums, bija neliels kritums, bet tagad man liekas, ka lietas atkal virzās uz augšu," atzīst pieredzējušais hokejists.
Atbildot uz jautājumu, vai Rīgas "Dinamo" posms viņa karjerā ir beidzies, Laviņš saka sekojošo. "Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Man visu laiku līgums ir bijis tikai uz vienu gadu. Pagaidām nezinu, vai es vispār vēl spēlēšu. Ja labi jutīšos un nekas nesāpēs, es labprāt vēl kaut kur spēlētu. Pašreiz man gan ir sajūta, ka maksimālais termiņš vēl varētu būt viens gads. Šajā sezonā man bija sajūta, ka laikam ir jābeidz, bet tagad izlasē es atkal esmu ieguvis pozitīvu lādiņu."
Laviņš vēl nezina, ko darīs pēc hokejista karjeras beigām, taču atzīst, ka trenera darba nianses viņu interesē.
Pilnu materiālu var skatīt izdevuma jaunākajā numurā.
Izmantotie resursi:Laikraksts "Diena"
