"LOV patlaban esam seši fizioterapeiti. Mums katram ir nedaudz atšķirīgs darba stils. Kādam no sportistiem labāk patīk, kā strādā Mareks Osovskis, citi atkal izvēlas Māri Eikenu vai vēl kādu no mums. Cits citu jau arī aizvietojam," lietu kārtību ieskicē fizioterapeits Edvīns Lešenkovs. "Jau piekto gadu esmu kopā ar skeletonistiem Martinu un Tomasu Dukuriem. Pirmo reizi es viņus iepazinu 2010. gada olimpiskajās spēlēs Vankūverā. Viņus apmierināja, ko un kā es daru, tāpēc arī mums izveidojās sadarbība. Kad ziemas periodā esmu mājās, pie manis atskrien kāds no vieglatlētiem. Pēc skeletona sezonas beigām man būs vieglatlēti Laura Ikauniece-Admidiņa, Madara Palameika un Rolands Štrobinders. Pie manis atnāk arī Aiga Grabuste un Māris Urtāns. Aprīlī jau būšu kopā ar vieglatlētiem treniņnometnē Portugālē."
Edvīns Lešenkovs ir strādājis 11 olimpiskajās spēlēs. "Vislabāk patika manas pirmās spēles Lillehammerē (1994), tur valdīja silta un patīkama atmosfēra. No vasaras spēlēm es nosaukšu 2008. gada olimpiādi Pekinā," saka pieredzējušais speciālists. "Jo ilgāk strādā ar kādu sportistu, jo vairāk pieķeries. Ja kaut kas nesanāk, notikušo pārdzīvoju ne mazāk kā paši sportisti. Emocionālākais pārdzīvojums man bija 2000. gadā Sidnejā, kad vingrotājs Igors Vihrovs izcīnīja zeltu un skanēja Latvijas himna. Tas bija patiešām aizkustinoši."
Izmantotie resursi:Laikraksts "Diena"
