Šo rakstu drīkst lasīt tikai no 18 gadu vecuma.
Lasīt citus rakstus Esmu pilngadīgs
«Pirms pēdējā brauciena bija ļoti grūti, jo pēc Tretjakova rezultāta sapratu, ka pats nedrīkstu kļūdīties,» atzīst Martins. «Treniņos bija veicies labi, tādēļ vienkārši vajadzēja atkārtot, taču spiediens no malas bija liels. Katrs nāca klāt un novēlēja noturēt pirmo vietu, lai izceltu džekpotu. Savā ziņā biju citu rokās kā ierocis, ar kuru atspēlēties par visu, kas notika šajā trasē pirms sacensībām. Turklāt vēl pašam gribējās atspēlēties par zaudējumu pasaules čempionātā Sanktmoricā.»
«Pārējo valstu pārstāvji ļoti izteikti atbalstīja mani cīņā pret Tretjakovu. Tas bija jūtams jau pirms sacensībām. Bet pēc mačiem pat Vācijas bobslejisti nāca klāt un apsveica. Neatceros, kad kaut ko tādu būtu pieredzējis. Protams, nezinu, kāpēc tieši viņi mani apsveica - vai tas bija džekpota dēļ vai tādēļ, ka uzvarēju mājinieku,» norāda Dukurs.
»Pēc finiša vispirms mēģināju saskatīt savu rezultātu, taču tablo rādīja kaut kā dīvaini. Bet, kad tēvs pateica, ka viss ir kārtībā, ļāvu vaļu emocijām. Principā jau pēdējā virāžā jutu, ka ir jābūt,» saka četrkārtējais Pasaules kausa ieguvējs. «Starti sanāca ļoti labi, jo katru dienu bijām pie tā strādājuši. Arī trases atslēgas vietu, kurā kļūdījās Tomass, pēdējā braucienā sanāca veikt precīzi, lai gan treniņos tur trīs, četras reizes «iesprūdu». Tajā vietā viss atkarīgs no divām iepriekšējām virāžām. Jāstūrē ir ar mērenu spēku - ne par stipru, ne par vāju. Turklāt grūtības radīja tas, ka treniņos ātrums tajā vietā bija 125 km/h, bet sacensībās - 128 km/h.»
«Pēdējā treniņā ledus kvalitāte jau bija normāla, lai gan sacensībās vienalga rezultāti bija par sekundi ātrāki. Jāsaprot, ka ātruma atšķirības ļoti ietekmē - tie ir citi augstumi un citi spiedieni,» skaidro Martins. «Bet starta grope bija briesmīga. Manuprāt, tā bija par seklu un nelīdzenu. Ja skeletonu nespied uz priekšu, bet nedaudz uz sānu, tad slida izlec laukā. Vai man par to nebija satraukums? Nē, jo gāju uz pilnu klapi. Nevarēju atļauties žāvēt airus, ja gribēju izcīnīt uzvaru.»
Jautāts par to, ko Martins darīs ar iegūto naudas prēmiju, sportists atjoko, ka vispirms pie naudas vēl jātiek, bet tad jānomaksā nodokļi. «Par tērēšanu varēsim domāt tikai pēc tam. Noteikti ieguldīsim naudu arī tehnikā. Plāni mums ir,» piebilst Martins.
