- Kā tu nokļuvi līdz komentēšanai? Tava pamatnodarbošanās Latvijas Universitātes zooloģijas muzejā un basketbola komentēšana ir apvienojamas lietas, taču nav savienojamas, ja raugāmies no profesiju skatpunkta. Sports un dabaszinības tomēr neiet roku rokā.
- Tas bija cits laikmets, galvenokārt jau informatīvā ziņā, padomju laiku beigas. Domāju, ka šodien tas nav iedomājams, ka puika, kurš vienpadsmit gadu vecumā spēlē basketbolu, uzzinātu, ka ir tāda NBA. Toreiz 80. gadu sākumā laikrakstā «Sports» bija Jura Visocka raksts par Maģisko Džonsonu un es pirmo reizi uzzināju, ka tāda līga ir. Tas bija pats sākums un interese turpinājās, vācu informāciju pakāpeniski. 1987. gadā Savienības televīzija sāka rādīt basketbola apskatu un arī tur pirmais iespaids bija grandiozs. Līdz tam brīdim jau biju savācis informāciju un labi orientējos tajā vidē, bet tādu, kā es, nebija daudz. Kad LTV sāka rādīt NBA apskatus, mainījās komentētāji. Tie, kuriem bija zināšanas, bija aizņemti ar nopietnākām lietām un televīzjjai nebija stabili kadri. Pārraides klausoties jutu arī, ka ir informatīvais robs un pieteicos. Tas nebija plānots gājiens, tā notika. Pārzināju to vidi un bija grūti stāvēt malā un neiesaistīties. Pārvarēju sevi un Latvijas Televīzijai uzrakstīju vēstuli, bet pēc nedēļas jau komentēju pirmos mačus.
- Atsaucam atmiņā pirmos iespaidus – ko tu tagad atceries?
- Toreiz komentējām spēles, kuras saņēmām kasetēs un varējām pirms komentēšanas noskatīties, vēlāk ierunāt un pēc tam noklausīties. Teiksim tā – siltumnīcas apstākļi. Varēju ievingrināties jomā, kurā ienācu no malas.
- Bet tu spēli «lasīji» tā, kā to redzēji, tev nebija padomdevēju no malas, kas teiktu, kā pareizi jāpasniedz spēle TV skatītājiem?
- Jā, tieši tā. Bet arī tagad tā ir, nekas nav mainījies.
- Nav neviens, kurš tevi ieveda šajā lauciņā?
- Jā, nav gan. Tā tas viss sākās un ar vien plašāk aptvēru šo nišu.
- Tas ir hobijs?
- Kādu laiku tas varbūt bija arī hobijs un lieta, kuru pārzināju. Likās, ka varu kaut kādu pienesumu dot, bet pamazām sāku komentēt Latvijas basketbola izlases spēles un piecus, sešus gadus atpakaļ es vairs nevarēju teikt, ka tas ir mans hobijs. Būtībā tas bija galvenais, ko es darīju. Bija laiks, kad komentēju 130-140 spēles gadā, no rīta līdz vakaram. Principā tas bija manas dzīves saturs.
- Ko komentēšana prasa no tevis? Vari aiziet uz televīziju un tā vienkārši komentēt vai arī tev nepieciešams meklēt papildus informāciju, lai sagatavotos spēlei? Tomēr daudzu gadu garumā esi uzkrājis lielu bagāžu ar informāciju.
- Jāmeklē visu laiku, bet šobrīd tas nav tik intensīvi, jo esmu izgājis cauri daudziem periodiem. Galvā visu nevar paturēt, jaunības gados daudz ko var paturēt atmiņā, bet vēlāk tā nevar – viss ir vienā ķīselī. Protams, kad agrāk darīju vēl vairāk, tas prasīja nepārtraukti darbu, tajā laikā gatavošanās bija maniakāla. Tas ļāva saprast, kā lietas notiek, bet jāsaprot, ka mainās spēlētāji, komandas un turnīri, uz vecām rezervēm ilgi nevar sēdēt, tas ir dinamisks process.
- Neslēpšu, tu esi mans favorīts starp Latvijas komentētājiem, bet no kurienes tev šī spēles izpratne, redzējums? Esi bijis vienkāršs basketbola vērotājs vai jaunībā trenējies šajā sporta veidā? Tu tomēr atšķiries no citiem šī aroda veicējiem ar to, ka spēli komentē bez aizķeršānās, it kā lasītu grāmatu. Viegli un raiti.
- Jā, esmu trenējies, bet šeit arī nāk klāt citas lietas. Darbojos jomā, kurā sporta cilvēki neorientējās, savukārt cilvēki šajā vidē ir tādi, kuri seko ļoti rūpīgi. Ne visi, bet tādi ir. Būtībā esmu starp divām dažādām pasaulēm. Visas dabas lietas spēj attīstīt, novērot un redzēt. No liela informācijas apjoma varu uztaisīt kopsavilkumu, tas droši vien var palīdzēt komentēšanā. Plus vēl man šķiet, ka ilgstoši sekot līdzi, kurš uzvar, kādi rezultāti, ir vienmuļi. Ja to dara ilgstoši, tas paliek monotoni un tad vajag atrast to, kas pašam patīk. Ir bijis, ka lietām pievēršu lielu uzmanību, bet pamazām pielieku klāt vienu, otru, trešo un tad var izdarīt plašākus vērtējumus par to, kas notiek laukumā.
- Ir bijuši arī kuriozi tavā komentētāja karjerā?
- Vairāk gan saistīti ar tehniku, jo šeit allaž kaut kas var nojukt. Ir bijušas dažādas epizodes, bet vienu grūti izcelt. Pirms pāris gadiem, kad braucām uz BBL spēlēm Lietuvā, nevarējām saprast, kas par lietu – divi komentētāji, divas austiņas, vadi krustā, bet izrādās, ka katrs paņēmis kolēģa austiņas. Traki bija Turcijā. Iespējams, ka turki nebija apmierināti, kādas pozīcijas bija ierādītas Sporta pilī, jo viņiem bija jāsēž tribīņu ejā. Līdz mačam Turcijā palikušas 15 minūtes, viens runā angliski, cits nē, nevar saprast, kurš galvenais un izrādās, ka mums jāsēž pie griestiem. Turki uzlikuši mums vietas uz ugunssdzēsēju platformas, jākāpj pa vertikālām trepēm un jālien uz vēdera. Vēlāk izrādījās, ka austiņas tur nemaz nav, nekas nav sagatavots. Sanāca, ka maču komentēja Andris Rudzītis no Zaķusalas.
- Komentēt no studijas vai arēnas ir taču atšķirība? Kā tu šo spēli redzi no divām dažādām pozīcijām?
- Studijā ir vienkārši – ir monitors, skaties tajā plus vēl blakus dators, kurš paredzēts informācijai, bet spēles laikā hallē jāpārredz laukums un atkārtojumi, kurus rāda TV. Klātienē ir jāpievērš uzmanība tam, kur atrodas kritiskie punkti kā, piemēram, tablo. Vienā zālē vienā vietā, citā atkal citur. Ja mainās zāles, katru reizi jāpielāgojas. Grūtāk ir runāt dažādās zālēs, ja tās bieži mainās.
- Bet arēnā klāt nāk emocijas, kuras studijā diez vai vari pilnībā izjust.
- Jā, tas tiesa. Tās palīdz, tās nav jāizdomā un jārada no nekurienes.
- Esi komentējis daudz spēļu, kuram basketbolam dod priekšroku – Eiropas vai Amerikas?
- Šobrīd Eiropas basketbols man patīk labāk, jo attīstība un izpratne par lietām mainās. Tas, ko redzēju pirms 15 gadiem atšķiras no tā, kas notiek tagad. Ja toreiz sākās viss ar NBA, tad tagad es varbūt to nedarītu. Eiropas basketbols ir sarežģītāks, ja salīdzina ar NBA. NBA ir labākie spēlētāji, bet basketbols labāks ir Eiropā. Šeit ir komandas spēle, mazāk šova elementu.
- Tava dienas kārtība un gatavošanās spēlei mainās no tā, zinot, kura čempionāta spēli konkrētajā dienā komentēsi? Vai arī tam nav būtiska nozīme – izlašu fināls vai, piemēram, Eirolīgas grupu turnīra spēle?
- Skaidrs, ka savs ritms mačam jāpakārto neatkarīgi no tā, fināls vai pusfināls. Ja ir lielāki notikumi, tas rada citu sajūtu, bet teiktu, ka finālam gatavošanās ir vienkāršāka, zini, kas sagaidāms saspringtās spēlēs, bet grupu turnīrā visādi brīnumi var notikt.
- Nav šaubu, ka tu varētu strādāt kādā citā ar basketbolu saistītā jautājumā. Nav bijuši uzaicinājumi, piemēram, no Latvijas Basketbola savienības? Ir kāds aicinājis?
- Kā jau teicu, pieteikšanās, ar kuru sākās komentēšana, man nav raksturīga, drīzāk izņēmums. Kamēr nav sarunas, nav ko apspriest. Sfēru savienošana ir dinamisks process. Bija laiks, kad basketbols vērsās plašumā, bet pārējiem bija jāsaraujas, tagad ir atkal otrādāk. Kādu laiku domāju, ka varbūt var kaut ko vairāk vai savādāk, bet tas nav ne pie kā novedis. Šobrīd akcentu uz to neliktu, laiks iet uz priekšu, nav vairs 25 gadi, ir lietas, kuras gribas izdarīt, kuras neesmu paveicis uz basketbola rēķina.
- Ikdienā strādā Latvijas Universitātes zooloģijas muzejā. Pastāsti vairāk par to.
- Šī ir mierīga vieta, varētu teikt, ka vairāku muzeju apvienība un šis ir viens no tiem. Muzejs nav intensīvi apmeklēts, pēc satura tas ir līdzīgs dabas muzejam, kurš ir nesalīdzināmi lielāks un pazīstamāks, bet šeit iesāku un šo vietu saglabāju. Sākumā bija visādi dabas projekti, bet tie bija darba apvienošanas kārtībā.
- Studēji un pētīji šo nozari?
- Jā.
- Šī ir viena no tavām sirdslietām?
- Jā. noteikti. Man nebija nekādu plānu, basketbols nāca nejauši. Ja tā situācija būtu citādāka, es tur nekad nebūtu nokļuvis, jo uz tādām publiskām aktivitātēm neesmu tendēts. Tā bija vienreizēja sagadīšanās un tā ir ieilgusi. Bet dabas lieta ir sarežģīta, bija laiks, kad tā traucēja. Laikā, kad turnīros norisinās izslēgšanas spēles, mēneši no marta līdz jūnijam ir intensīvi arī putniem. Bija dienas, kuras pavadīju vienatnē un nākamajā dienā jārunā ēterā, tas ir sarežģīti. Ilgu laiku neesi komentējis un vēlāk neesi apmierināts ar savu sniegumu. Klāt arī nāk visi citi faktori, piemēram, saslimšana, fiziskais nogurums un tas ietekmē tavu balsi.
- Ir kāds, ar kuru kontaktējies pēc spēlēm un jautā, kā izklausījās tava balss tiešraidē?
- Nē. Bija laiks, kad skatījos savus ierakstus, bet vēlāk jau varēju to nedarīt , jo jau runāšanas brīdī jutu, kas ir nogājis greizi.
- Ko gribi atstāt basketbolā aiz sevis?
- Tajā sfērā, kurā esmu, ir grūti ko atstāt. Gan Latvijā, gan visā Austrumeiropā ir viena problēma – nav pēctecības. Pēdējā laikā komentēt sākuši daudzi un līdzīgi kā es, kuri pārzina šo sporta veidu, bet ar katru jaunu komentētāju ir citādāk. Viņš nāk ar saviem plusiem un mīnusiem, bet bez minimālajiem standartiem. Ar savu pieredzi teicu, ka vienu vai otru lietu darām sekojoši, to atkal darām tā, bet tā tendence nav noturīga un ir sajūta, ka tas bijis veltīgi. Nav varas vai spēka, kas uzspiestu zināmus noteikumus, tas noved pie tā, ka ir atkal atpakaļ pirmajā līmenī. Šeit ir jautājums par katra personīgo izaugsmi. Viņš atnāk tāds, kāds ir, cik labi var, tā dara. Cits apmierināts ar sevi no pirmā brīža, cits dara kaut ko vairāk un mēģina panākt progresu, citam atkal apnīk, bet vājā vieta ir tā, ka jābūt pamatlietām, kurām nevajadzētu atkārtoties ēterā. Brīžiem ir juku jukām un viss sākas no sākuma, ritenim ķēde krīt nost regulāri.
- Bet tu jau padomu neliedz, ja pie tevis nāk?
- Protams. Kādreiz domāju, ka varētu apkopot visas pieredzes, kuras bijušas. Vajadzētu izveidot uzskatu režģi un pamatni, tas šajā jomā ļoti pietrūkst. Ir bijuši mēģinājumi, bet ne spēcīgi.
- Cik ilgi Madaru Bergmani mēs dzirdēsim ēterā?
- Nav ne jausmas. Nav tā, ka basketbols būtu pilnībā apnicis un negribētu to redzēt. Ja kādas lietas paliek monotoni, tad atrodas jomas, kurās ir interesanti iedziļināties un pieciest lietas, kas nav interesantas. Ja es kaut ko sāku, tad daru to diezgan ilgi un pamatīgi, bet jāatzīst, ka dažās lietās šajā jomā jūtos izsmelts un aizeju, neskatoties atpakaļ.
- Kamēr komentēšana sagādās gandarījumu, paliksi ar skatītājiem...
- Pensijas vecumam netuvojos, bet nav vēlēšanās braukt uz mačiem katru dienu vienā vai otrā pilsētā. Kādu laiku tas ir pieciešams, bet tai robežai esmu pāri un katru sestdienu, svētdienu negribu kaut kur braukt, ir citas lietas, ko darīt. Ir nākamā paaudze, ko pieskatīt, bet ne komentēšanas sakarā.
