Valstsvienības aizsargs 2016. gada 31. maijā palīdzēja “Valmiera/Ordo” izcīnīt pirmo Latvijas titulu un pirmo reizi nobaudīja šampanieti no čempionu kausa. Divus gadus un sešas dienas vēlāk Šķēle pats tika atzīts par finālsērijas vērtīgāko spēlētāju, šoreiz triumfējot valsts lielākajā arēnā.
“Daudzās spēlēs bijām deviņu vīru sastāvā. Viens no līderiem – saspēles vadītājs – izkrita, palikām astoņi. “Play-off” mēnesis izvērtās ārkārtīgi grūts. Ļoti daudz spēku atdevām pusfināla sērijā pret Ogri. Tituls ir tikpat salds kā Valmierā.
Domāju, ka 10 dienu pauze finālā mūs neietekmēja. Pat palīdzēja. Sezonas vērtējumā varu izcelt ikdienā paveikto treniņdarbu. Uzskatu, ka varu daudz pielikt un turpināt augt – svarīgs ir katrs treniņš, katra spēle. Lielākie atbalstītāji – mana ģimene.
Roberts Štelmahers māk uzvarēt. Kopā ar mani – laikam esam labs duets (smaida). Treneris labi motivēja komandu. Neviens mums neticēja. Visi domāja – VEF atnāks tāpat kā pagājušajā gadā, finālā būs 4-0. Pierādījām pretējo – par to priecājos visvairāk.
Manuprāt, jebkuru no devītnieka varētu izvirzīt finālsērijas vērtīgākā spēlētāja balvai. Izlozēt loterijā. Katrā spēlē izšāva cits. Kam gāja spēle, uz to spēlējām. MVP pienākas visiem. Brauksim visi ar autobusu uz Ventspili – nosvinēsim kārtīgi.
Pēdējās piecas minūtes bija grūtākās. Līdzīgi kā (Čempionu līgas uzvarētajā spēlē) Tenerifē – arī tur spēlējām ļoti ierobežotā lokā. Gan Kanāriju salās, gan Rīgā bija nenormāli grūti. Pēdējā mēneša laikā neesmu normāli gulējis – priecājos, ka nebūs septītā spēle!”
Ventspils kapteinis sestās spēles pēdējās minūtes sākumā guva uzvaras grozu – 79:78! Pēc Gulbja metiena VEF vairāk neguva ne punkta. Pieredzējušais uzbrucējs varēja līksmot – otrais Latvijas tituls pēc četru gadu pārtraukuma bija rokā. Par Māri priecājās mamma Anita un māsa Madara ar ģimeni.
“Gaidījām Olimpisko ciklu – četrus gadus. Katru pavasari bija sāpīgi noskatīties uz citu svinībām – otrā vai trešā vieta Ventspilī nerada līdzīgas emocijas. Ģimene gaidīja visvairāk – brālis Mārtiņš un “Jūrmala” izcīnīja bronzu, tagad visi skatījās uz mani.
“Play-off” laikā par miegu nevarēju sūdzēties. Arī tagad jūtos ļoti labi – gan fiziski, gan mentāli. Kad spēlējām savu spēli – iesaistījām visus spēlētājus, kustinājām bumbu – uzvarējām pārliecinoši. Problēmas sākās ar bumbas pārturēšanu un laika dedzināšanu. Pēdējās minūtes vilkās visilgāk.
Trenera loma panākumā bija ļoti liela. Negulētas naktis, video analīze, taktikas sagatavošana – lielāka ieguldījuma nav nevienam. Komandā visi saprata, ka vienatnē neko nevinnēsim. Vairākas reizes savā starpā runājām. Sērijas beigās savilkāmies kulakā un bijām kā viens vesels.
Eirokausos bija vājuma brīži, kad aizgājām katrs par sevi. Latvijas finālos pretēji – visi saprata, ka varam uzvarēt tikai kā komanda. Biju patīkami pārsteigts par Ventspils fanu atbalstu – gan Rīgas arēnā, gan mājās dzirdēju tikai viņu balsis. Viņi savu sēriju uzvarēja ar 5-0!”
Galvenais treneris kļuva par čempionu trešo reizi piecu sezonu laikā (Ventspils 2014, Valmiera 2016, Ventspils 2018). Viņš ir vienīgais, kuram izdevies atņemt troni – trīskārt – komandai, kura izcīnīja piecus no septiņiem iepriekšējiem nacionālajiem tituliem (2011-2013, 2015, 2017).
Štelmahers karjeras laikā pret VEF ir aizvadījis 38 spēles, tai skaitā 30 cīņas, vadot BK “Ventspils”, un astoņas spēles, stāvot uz “Valmiera/ORDO” komandtiltiņa. Viņa bilance pret rīdziniekiem kļuvusi 21-18, tai skaitā 15-14 “play-off” spēlēs (tai skaitā Valmierā 5-3 un 4-3).
Atgriešanās Ventspilī pēc pauzes – tas radīja papildus slogu?Par to nedomāju. Tu ej uz darbu, dari to, ko māki. Slogs ir vienmēr. Pašam pret sevi, ja gribi darbu paveikt par 100%. Dzen uz priekšu sevi un citus ar vienu mērķi – uzvarēt.
Vai sezonas laikā sajuti vadības atbalstu?Kluba vadībā ir saprotoši cilvēki. Viņi apzinājās, ka spēlētāju savainojumi kavēja parādīt maksimālo sniegumu Eirokausos. Mums bija gan labākas, gan švakākas spēles, taču daudzos gadījumos ar maziem resursiem sasniedzām labus rezultātus.
Kā savainojumi ietekmēja pirmssezonas ieceres?Sezonas laikā izdodas iepazīt spēlētājus un iemācīties izmantot viņu labākās īpašības. Laika gaita viss mainās – gala rezultāts nav ieceru kopija. Mainās gan mana, gan pretinieku komandas. Ja viss būtu, kā iecerēts – bez slimībām un savainojumiem – ideāli.
Iespējams, foršākā lieta trenera darbā ir spēja pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Piemēram, aizej uz treniņu un uzzini, ka tev nav divu spēlētāju. Līdzīgas pārmaiņas notiek nemitīgi, situācijas mainās, spēles plāni pārveidojas.
Vai gandarī ārzemnieku sniegums “play-off”?Neiedalu spēlētājus vietējos un ārzemniekos. Mums ir komanda. Ventspilij nav tik plašas finanšu iespējas, lai ņemtu ārzemju zvaigznes, kurām jātaisa rezultāts. Mūsu spēlētāji ir līdzvērtīgi, neesam pārmaksājuši nevienam. Ja iegūtu izcili apmaksātu spēlētāju, tas negarantē labāku rezultātu.
Trenerim un Rihardam Lomažam atmaksājās savstarpēji parādītā uzticība?Rihardam Lomažam atgriešanās pēc savainojuma nebija vienkārša. Vairākas reizes runājām, ka jāgaida, kamēr spēle atnāks pie viņa, nevis jāmēģina panākt visu ar varu, spēka metieniem. Viņš man noticēja. Prieks, ka Rihards sevi parādīja – viņš ir liela mūsu komandas sastāvdaļa.
Vai pie Ventspils stūres esat mainījies kā treneris?Komanda ir mainījusies. Cilvēki mainās nepārtraukti – trenerim katru dienu jāpielāgojas jaunām situācijām. Iespējams, esmu iemācījies jaunas lietas. Ceru, ka mainos uz labo pusi.
Kas ir trenera neredzamā fronte?Ģimene un draugi. Daži tik māņticīgi, ka nenāk uz spēlēm. Mana mamma pirms katras spēles Rīgā izcepa torti, arī otrdien. Katrs deva, cik varēja – pateicos visiem, īpaši tuvākajiem cilvēkiem. Sportistam atbalsts tālumā ir ļoti svarīgs, jo daudz laika sanāk pavadīt ārpus mājām.
