Šo rakstu drīkst lasīt tikai no 18 gadu vecuma.
Lasīt citus rakstus Esmu pilngadīgs
- Butauts saka, ka īsts treneris sākas tikai no 50 gadu vecuma. Kādā trenera karjeras posmā esi tu savos 32 gados? - (Smejas) Tas jau drīzāk ir teikts ar ironiju. Viss ir atkarīgs no situācijas, kāda izveidojas. Vari strādāt ar jauniešiem, izlasi vai profesionālu klubu, taču viss ir atkarīgs no komandas ambīcijām. Ja tev tiek izteikts piedāvājums, tad pats vari izvērtēt, vai spēsi to «pavilkt» vai nē. Un runa nav par finansēm, bet gan par atbildību un darbu, kas jāiegulda.
- Vai esi nospraudis mērķus - līdz 40 gadu vecumam vēlos sasniegt vienu, bet līdz 50 gadu vecumam nākamo... - To jau nevar visiem stāstīt. (Smejas) Protams, ka man ir kāda vīzija savas karjeras attīstībai. Taču daudz kas dzīvē iet uz priekšu un mainās. Kad savulaik sāku strādāt «VEF Rīga» komandā, neviens nedomāja, ka pēc pāris gadiem pazudīs Rīgas ASK un «Barons/LMT», bet mums radīsies aizvien lielāka apetīte.
- Skatoties no tava redzes leņķa, kur slēpjas šīs sezonas «VEF Rīga» panākumu atslēga? - Noteikti ir lietas, kas sakritušas kopā. Klāt pienākuši spēlētāji, kas ļoti labi papildina tos, kuri palika komandā pēc pagājušās sezonas. Esam kļuvuši atlētiskāki, varam spēlēt pret komandām, kurām ir lieli budžeti un 12 labi spēlētāji. Mums varbūt nav tik plaša iespēja variēt ar sastāvu, taču mums ir E.Dž. Roulends, kurš ir uzņēmies līdera lomu gan laukumā, gan ārpus tā.
- Klau, bet ko jūs redzējāt vasarā? Ar leģionāriem bieži vien ir tā, ka var «trāpīt» un var «netrāpīt». - Pirmkārt, kad starp n-tiem kandidātiem bija jāizvēlas saspēles vadītājs, es atcerējos viņu no laikiem, kad viņš spēlēja «Baronā» - viņa psiholoģiskās un cilvēka rakstura īpašības. Man jau tolaik viņš patika, bet tagad viņš bija izgājis Vācijas, Itālijas un Spānijas čempionātus, progresējot savā meistarībā. Jā, Malagas «Unicaja» komandā pērn viņam nebija tā labākā sezona, jo bija liela konkurence, taču pirms tam viņš aizvadīja lielisku sezonu Itālijā, kas ļāva atvērt durvis uz Spānijas ACB līgu. Apstājāmies pie viņa kandidatūras, jo pa lielam vasarā viņš mūsu klubam bija augstākā līmeņa opcija.
- Visi sajūsminās par Roulendu, taču man šķiet, ka pilnā loze ir Vils Denielss, jo dabūt divus labus leģionārus izdodas vēl retāk... - Šosezon mēs ļoti labi aizpildījām robu, kas pērn bija trešā numura pozīcijā. Kad spēlējām pret Kazaņas «Unics», kurā bija Kellijs Makkārtijs - divmetrīgs trešais numurs ar tendenci spēlēt groza apakšā, tas mums sagādāja milzīgas problēmas. Principā tā bija pret visām Krievijas komandām, kurās bija šāda tipa trešie numuri. Turpretī šosezon neviens pat neapsver šādu domu. Mums ir viens tipa trešais numurs - Denielss, un otra tipa trešais numurs - [Gatis] Jahovičs. Komandas jauda ir palielinājusies, jo Denielss ir atlētisks, viņš var savākt atlēkušās bumbas un izdarīt spiedienu uz groza apakšu. Domāju, ka viņa potenciāls vēl pilnībā nav atklāts. Tāpat ir svarīgas arī viņa cilvēciskās īpašības. Viņš ir spēlētājs, kurš joprojām grib progresēt.
- Kā jūs uzzināt par spēlētāju cilvēciskajām īpašībām? Zvaniet kolēģiem vai spēlētājiem? - Kā jau jebkurā darbā - zvani uz iepriekšējo darb vietu vai kolēģiem, kuri ar viņu kopā strādājuši. Tādā veidā ievāc informāciju, kas palīdz novērtēt spēlētāju. Īstenībā statistikai nav tik noteicoša loma. Svarīgākas ir cilvēciskās īpašības, jo, ja cilvēkam ir problēmas iejusties kolektīvā un viņam ir bijuši disciplīnas pārkāpumi, tad tādi spēlētāji tiek pabīdīti malā.
- Bet viņi vismaz ir lētāki? - Tā nav. Ja Roulends spēlē Spānijā, tad viņš maksā aptuveni tikpat, cik kāds cits saspēles vadītājs Spānijā, taču ir jautājums, ko tu paņem? Varbūt statistika kādam būs labāka, taču viņš tavā komandā nespēs iekļauties.
- Ko esat izdarījuši Jahovičam, kurš pēdējā laikā aizvada lieliskus mačus? - Visiem zināms, ka karjeras laikā viņu ir nomocījušas traumas, taču, kad viņš ir vesels, pārliecināts par sevi un jūt, ka viņam uzticas, viņš parāda sevi citā kvalitātē. Tā tas bija savulaik Rīgas ASK sastāvā, kad viņš LBL finālsērijā meta 15-20 punktus mačā. Uzskatu, ka viņš ir labs komandas spēlētājs un teicams melnā darba darītājs.
- Vai tevi var saukt par Butauta labo roku? Kā tu raksturo savu lomu komandas treneru štābā? - Zinot to, kā strādā citās komandās, un kāda ir sadarbība starp galveno treneri un asistentiem, uzskatu, ka mums ir ideāla sadarbība. Pirmkārt, mūsu starpā ir normālas cilvēciskās attiecības, otrkārt, varam viens otru papildināt, jo mums allaž ir veselīga diskusija, kurā acīmredzot rodas labākie risinājumi. Katrs darām noteiktu daļu darba, bet pēc tam cenšamies tos savienot.
- Kā tev sākumā bija strādāt kopā ar Butautu, kurš tomēr sevi jau ir apliecinājis augstākajā līmenī, bijis pat Lietuvas izlases galvenais treneris. - Viss sākās vēl Rima Kurtinaiša laikā. Viņš iesākumā mani un Jāni [Gailīti] neņēma par pilnu. Pirmos divus mēnešus mēs nepazinām viņu, bet viņš nepazina mūs. Darījām visu, ko viņš teica. Bet treniņi, izbraukumi, uzvaras, zaudējumi un emocijas ar laiku mūs satuvināja, un vēl tagad uzturam kontaktus. Ar Ramūnu bija vienkāršāk, jo laikā, kad viņš strādāja Rīgas ASK, viņa dēls Stepas trenējās pie manis, tādēļ mums jau bija kontakts un informācija vienam par otru. Palīdzējām viņam pārņemt sistēmu, kuru bija uzbūvējis Kurtinaitis, un ar raitiem soļiem gājām uz priekšu.
- Vai treneru starpā gadās arī nopietnāki strīdi? - Tādu konfliktu, kur kādam būtu pamats apvainoties, mūsu starpā nav bijis. Jā, ir spēļu diskusijas un emocijas, kad gadās viens otram pateikt kādu asāku vārdu, taču tie ir normāli darba apstākļi. Ja viens tikai runātu, bet pārējie vienmēr piekristu, tad arī līdz pareizajiem lēmumiem neizdotos nonākt. Bieži vien tieši brīžos, kad spēle neiet, asistenti cenšas piedāvāt kādus kardinālus lēmumus. Pie lieliem mīnusiem galvenajam trenerim ir vairāk emociju, viņš vairāk pārdzīvo mazās neveiksmes un palaiž garām kaut ko svarīgāku. Asistenta loma ir saglabāt vēsāku prātu, lai varam ātri reaģēt uz situāciju laukumā. Turpretī, kad spēle iet no rokas, tad asistenti var nosēdēt visu maču, vienīgi palīdzot veikt kādas sastāva rotācijas.
- Tu teici, ka katrs dod savu pienesumu. Kāda ir tava artava? - Ja iedalām primitīvi, tad Jānis atbild par skautingu, Uvis [Helmanis] - par garajiem spēlētājiem, bet es - par mazajiem, iesildošo daļu un taktiskajām sadarbībām pirms spēlēm. Taču principā mums ir savs treniņu plāns, kurā katrs dara savu darbu.
- Darbs «VEF Rīga» komandā ir tikai aisberga redzamā daļa, jo ikdienā strādā arī ar jauniešiem un bērniem. Kā izdodas savienot darbu profesionālā klubā un profesionālā sporta skolā? - Galvenais ir pareizi saplānot laiku. Ja tas tiek darīts, tad var paspēt ļoti daudz. Lielākās problēmas sākas tad, kad man jādodas uz izbraukuma spēlēm, taču sporta skolā ir arī citi kolēģi - Guntars Jonāns, Mārtiņš Gulbis un Jānis Gailītis. Protams, lielākais darbs notiek vasarās, ka centies iedot kaut ko jaunu, lai viņi spertu nākamo soli savā attīstībā. Turklāt labākie puiši jau otro gadu trenējas kopā ar «VEF Rīga».
- Vai tu šad tad neiedunkā Butautam, aicinot vairāk spēles laika dot jaunajiem spēlētājiem? - (Smejas) Par to bieži vien drīzāk pajokojam. Kad līdz spēles beigām atlikušas divas, trīs minūtes, atgādinu Ramūnam, ka jaunie jau sēž un gaida savu izdevību. Patiesībā viņam patīk, kā jaunie treniņos strādā un pie mazākās iespējas cenšas laist laukumā. Tomēr viņiem pašlaik pietiek spēļu slodzes U-18 izlases sastāvā LBL čempionātā, bet Eiropas kausā mēģinām viņus vismaz pieteikt mačiem un dot kaut minūti spēles laika.
- Jā, bet tās ir spēles pēdējās minūtes. Vai nav iespēja ļaut viņiem uzspēlēt pāris minūtes otrajā ceturtdaļā, kad spēles liktenis vēl nav izšķirts? - Par to vispār nav runas, jo katras spēles cena ir ļoti augsta. Tas nav Latvijas čempionāts, kurā vari pēdējās minūtēs atspēlēties no -10 un uzvarēt maču. Ja Eiropas kausos zaudēsi četrus punktus, vari zaudēt arī visu spēli un visu sezonu - tikai viena mača dēļ. LBL čempionātā viņiem tiek dota iespēja spēlēt arī otrajā un trešajā ceturtdaļā.
- Par Latvijas jaunatnes basketbolu pats esi teicis šādus vārdus: «Mums jābūt gudrākiem par citu valstu pārstāvjiem, jo fizisko iespēju ziņā mēs krietni atpaliekam». Vai vari paskaidrot sīkāk? - Mums jāsaprot basketbols labāk. Jābūt daudz tehniskākiem. Piemēram, tagad jauniešu Eirolīgā mēs fiziski nevarējām nospēlēt trīs mačus pēc kārtas, kamēr lietuvieši pirmajā spēlē tikai ieskrējās, jo viņiem bija 12 nobrieduši džeki. Turpretī mums ir divi veči un pieci puikas, varbūt ne pēc vecuma, bet pēc izskata. Mēs spēlējām uz tehniku un taktisko gudrību, taču, kad nosēžas baterijas, vairs nevaram spēlēt tik labi un uzvarēt konkrētas spēles. Domāju, ka kopumā Latvijas basketbolā tehniskais arsenāls ir pat zem vidējā līmeņa. Tāpat arī darba kultūra. Jaunatnes līgā ir ļoti daudz kļūdu, turklāt kādas - piespēles, dribla un metiena tehnikā. Spēlētāju gudrība rodas no tā, ka konkrēto tehnisko elementu prot pareizi pielietot. Nevis vienkārši mācēt driblēt aiz muguras, bet zināt, kurā brīdī un kā pareizi to pielietot.
- Ko latvietis var dot Eiropas basketbolam? Ar ko viņš var konkurēt? - Katrā valstī basketbolu spēlē citādāk. Franči ņem tikai atlētiskus spēlētājus un spēlē uz atlētismu, tādēļ viņiem ir tik daudz pārstāvju NBA. Arī krievi atlasa atlētus, kuru tehniskais izpildījums ir diezgan pašvaks, taču Krievijā ir daudz naudas un viņi jau desmitiem gadus aicina pie sevis serbu speciālistus, kas ceļ līmeni labākajos klubos. Piemēram, spāņi spēlē uz ļoti lielu ātrumu un agresīvu aizsardzību, bet mazāk uz kvalitāti. Runājot par Latvijas basketbolu, mums trūkst baterijas, lai nosegtu viens pret vienu, tādēļ mēs sedzam zonu. Ja pretī ir komanda, kas nevar tik labi trāpīt, tad sedzam zonu un metam brīvus metienus. Man kā trenerim šāda vīzija nepatīk, jo tādā veidā neko gudru no sevis neieliec, vienkārši spēlē ar domu «ja iemetīs - iemetīs, ja neiemetīs - neiemetīs». Taču, ja komandā ir tikai viens garais virs diviem metriem, tad neko citu nevari izvilkt. Ja nav spēlētāja ar labu caurgājienu un kārtīga centra, tad spēlē tādu spēli, kādi spēlētāji ir tavā rīcībā. Nevari likt spēlētājam darīt to, ko viņš nevar izdarīt. Ja komandā ir desmit spēlētāji labu metienu, kā tad lai spēlē citādāk? Varam tikai cerēt, ka ik pa laikam parādīsies cita tipa spēlētāji, kā, piemēram, Armands Šķēle un Andris Biedriņš.
- Runājot ar basketbola aģentu Artūru Kalnīti, vaicāju par Latvijas basketbolista tēlu Eiropā. Viņš teica, ka bijušās Dienvidslāvijas reģionā valda uzskats: «Ja latvieti noliks uz lielās skatuves, viņš nevarēs spēlēt.» - Tā viennozīmīgi ir problēma, lai gan pat nezinu, kāpēc tā radusies. Eiropas čempionātos esam vinnējuši horvātus, bet pēc tam zaudējuši portugāļiem. Arī jauniešu Eirolīgā spējām uzvarēt lietuviešus, bet zaudējām beļģiem un netikām finālā. Kaut kādā mirklī spēlētāji nobīstas no lieliem panākumiem. Arī Eiropas U-16 čempionāts to pierādīja - visu spēli bijām vadībā, bet pēdējās sekundēs zaudējām čehiem, netiekot uz pasaules čempionātu. Šķita, ka pēdējās trīs minūtēs komanda vienkārši apjuka, skatījās uz tablo un neticēja, ka vinnēs. Manuprāt, neviens Latvijas treneris tā arī nav atradis atbildes uz šo jautājumu.
- Trūkst uzvarētāju mentalitātes? - Manuprāt, puse no šīs problēmas slēpjas iekšējās konkurences trūkumā spēlētāju vidū. Paskatīsimies uz Lietuvu. U-16 izlases kandidātos bija 60 spēlētāji, nākamajā gatavošanās posmā palika 40, bet vēl nākamajā - 20 spēlētāji. Nu labi, varbūt sešdesmitniekā kāds tiek paņemts prieka pēc, taču, kad kandidātos paliek 40 basketbolisti, tad ir reāla konkurence - četri spēlētāji uz vienu vietu. Tādā situācijā tev vienkārši ir jābūt labākajam. Ja tu padodies, tad viss - esi brīvs. Mums šādas iekšējās konkurences nav. Visiem ir zināms, ka šis džeks ir labāks par to džeku, tādēļ spēlētāji ilgstoši nejūt konkurenci. Turpretī, ja tev katru gadu kāds min uz papēžiem, tas attīsta uzvarētāja un čempiona psiholoģiju, jo tu esi izcīnījis savu vietu. Protams, tas ir grūtāk, jo tevi ir «jālauž» sevi, lai ietu tālāk uz priekšu. Iespējams, šīs konkurences trūkums mūs novājina, jo mēs neesam to piedzīvojuši, tādēļ kādā brīdī «salūztam», nespējot lietas padarīt līdz galam.
- Lasīju, ka jaunos talantus esi devies meklēt arī uz Nigēriju... - Šajā ziņā lielākā problēma ir viņus atvest uz šejieni. Manā Facebook profilā šobrīd ir kādi simts nigērieši, no kuriem katrs otrais cer, ka viņam būs iespēja aizbraukt uz ASV vai Eiropu. Jebkur citur, jo tur uz vietas ir briesmīgākais caurums. Ja pie mums kāds kaut ko sūdzas par to, ka trūkst zāles, tad tur nav nekā. Žēl, ka neesmu uzfilmējis to laukumu, kuru man stādīja priekšā kā zāli. 15 miljonu pilsētā ir tikai viena zāle - tāda kā Hanzas vidusskolā, bet pārējie laukumi ir ārā uz asfalta, savukārt groziem bieži vien nav pat tīkliņu, ir tikai stīpa. Taču bērnu parametri ir fantastiski - divus metrus gari, bet izstieptas rokas ir divu metru un 15 centimetru platumā. Uztaisīju dažus fiziskos testus - viņi vienkārši ir dabas bērni, atlēti.
- Vai tu sevi uzskati par basketbola fanātiķi? - Domāju, ka jā. Es mīlu savu darbu un pavadu basketbolā daudz laika. Ja sarēķina dienas grafiku, tad pusi diennakts esmu basketbolā. Sešas līdz astoņas stundas paiet miegā, bet divas līdz četras stundas veltu ģimenei.
- Un arī tad domā par basketbolu... - (Smejas) Protams, gadās arī tā.
