Kādas pārdomas un secinājumi pēc turnīra Gruzijā?- Nekas traģisks nav noticis. Varbūt sākumā tā šķita, bet tagad, paskatoties video analīzi, situācija nešķiet tik traka. Bija daudz labas lietas. Labi, ka sliktās lietas parādās tagad, kad vēl ir pietiekami daudz laika, lai tās izlabotu. Ja tādas lietas būtu, piemēram, spēlē pret Maķedoniju (pēdējā pārbaudes spēle - A.S.), tas gan būtu signāls, ka kaut kas stipri nav kārtībā. Tagad treneriem ir uzdevumi, mums ir uzdevumi, katram jāizanalizē notikušais un tas, ko var mainīt un uzlabot. Tagad un nākamā turnīra laikā pie tā strādāsim.
Saprotu, ka uz šiem mačiem pastiprināts skautings netika veikts. Cik daudz informācijas saņēmāt par pretiniekiem?- Uz pirmo spēli pret Itāliju nebija vispār nekā. Pirms pārējām spēlēm pateica pavisam nedaudz - kurš var iemest no distances, kuram stiprāka labā vai kreisā roka un tamlīdzīgi. Iedeva tādu minimālu priekšstatu par pretinieku. Vairāk parādīja pretinieku spēles stilu, nevis dziļu taktisko analīzi.
Skaidrs, ka uzvarēt gribas vienmēr, bet - vai zaudējums igauņiem nebija sāpīgāks nekā itāliešiem un gruzīniem?- Jā, bet atceramies, ka arī pagājušajā vasarā zaudējām Igaunijā, pie tam viņu otrajai izlasei. Pats gan toreiz nespēlēju, jo biju savainojis kāju, bet fakts paliek fakts. Beigās kvalifikācijas turnīrā tomēr viss bija kārtībā.
Treneris pēc turnīra uzsvēra trūkumus aizsardzībā. Kāds ir tavs skaidrojums par problēmām savā laukuma pusē?- Pret Itāliju aizsardzība vēl bija OK, bet itālieši bija tik meistarīgi, ka sameta arī daudz grūtos metienus. Pēc tādiem varbūt nedaudz nolaidās rokas - tā nedrīkst notikt turpmākajās spēlēs un visā šajā ciklā. Pret Gruziju sākām lēni, bet otrajā puslaikā jau bijām agresīvāki. Aizsardzība ir aizsardzība, tā prasa atdevi un koncentrēšanos. Vairākkārt iekritām aiz neuzmanības. Iespējams, patraucēja nogurums. Ja esi fiziski saguris, uzmanība un koncentrēšanās spējas mēdz zust, tu nevari visu laiku būt fokusā. Atslēdzies uz pāris sekundēm, tajā laikā nenosedz un zaudē punktus. Arī es jutos diezgan saguris, sevišķi pēdējā spēlē, kad spēlējām jau trešo dienu pēc kārtas. Bet tieši šī iemesla dēļ mums ir tādi turnīri, lai sagatavotos čempionātam, kurā arī būs jāspēlē vairākas dienas pēc kārtas.
Kādi apstākļi sagaidīja Tbilisi?- +40 grādi. Ļoti, ļoti karsts. Tas ārā. Hallē bija tīri labi. Apstākļi bija OK, ēdiens arī it kā labs, bet gruzīnu stilā gatavots, tāpēc visiem bija dīvaini vēderi. Dažiem igauņiem vispār bija piemeties vīruss. Pirms pēdējās spēles mums dakteris lika dzert pat mazliet kolu, lai atēd vēderu (smejas).
Dienvidu valstīs arēnās mēdz smēķēt. Vai tā bija arī šoreiz, vai netraucēja smagais gaiss?- Nav tā, ka viņi smēķē iekšā zālē. Viņi to dara gaiteņos. Tik daudz just to nevarēja. Atceros, kad bijām Bosnijā pirms trim gadiem - tur pēc puslaika atgriezāmies zālē un visas augšējās rindas bija dūmakā (smejas). Tbilisi to nevarēja tik izteikti just. Varbūt arī tāpēc, ka nebija daudz cilvēku. Iespējams, pārbaudes spēles viņus tik ļoti neinteresēja.
Un apstākļi laukumā - varēja just, ka mājiniekiem jāuzvar?- Var jau, protams, teikt, ka tiesāšana bija interesanta un gribētos, lai mūs vairāk pažēlo, bet mums jāsāk ar sevi. Kopumā ņemot, visi tiesnešu lēmumi bija pamatoti un neizšķīra spēļu likteni. Pret Gruziju Zaza [Pačulija] aizmeta garām soda metienus un deva mums visus priekšnoteikumus, lai izvilktu uzvaru, bet neizdevās. Pret itāļiem varbūt nedaudz sēdēja izjūta, ka tiesneši viņus vairāk respektē. Bet tas tā būs pret visām lielām komandām.
Tu jau minēji, ka ir lietas, pie kurām tagad jāstrādā. Nosauc vienu!- Komunikācija. Tā kā brīžiem mēs norāvāmies, tā nedrīkst būt. Reizēm pazuda komanda, un tas ir sliktākais, kas var notikt, kad ir smagi brīži, kad kaut kas nesanāk, un spēlētāji vēl sāk vainot viens otru. Protams, kaut kādā mērā tas vienmēr būs un ir tikai cilvēciski, bet tādā mērā, kā tas notika Gruzijā, ir nedaudz par traku. Visizteiktāk tas bija pirmajā spēlē pret Itāliju, bet pēdējā mačā pret igauņiem jau bija daudz labāk.
Varbūt paši bijām noskaņojušies, ka būs daudz labāks rezultāts?- Protams. Ar katru gadu esam rādījuši labāku spēli un arī tagad šķita, ka tā būs. Bet tas jau nenotiek uzreiz. Tāpat katru gadu atkal ir jāiziet cauri tām pašām grūtībām, lai spēlētu labi. Bija dažas epizodes, kas nebija patīkamas. Bija jūtama spriedze un nespēlējām brīvi.
Runājot par spriedzi, Beļģija, jau nosaukusi sastāvu čempionātam, tagad spēlētāji var gatavoties bez spriedzes par tikšanu sastāvā. Tev negribētos tādu situāciju?- Ticu trenerim, un tā ir viņa lieta - kā viņš dara, tā ir pareizi. Jā, ja būtu nosaukts sastāvs, varbūt atmosfēra būtu nedaudz brīvāka, bet tas attiecas uz dažiem spēlētājiem. Domāju, ka lielākā daļa jau tāpat apzinās - spēlēs vai nespēlēs čempionātā. Es esmu pieradis pie šāda stila, un arī treniņš sanāk aktīvāks un intensīvāks ar vairāk spēlētājiem komandā.
Zinu, ka tev bija saruna ar VEF jauno treneri Karlosu Fradi. Par ko runājāt?- Iepazināmies, un viņš pastāstīja, kādu basketbolu grib spēlēt, kā viņš redz mani savā komandā. Treneris ir entuziasma pilns. Viņa redzējums varbūt ir citādāks nekā esam pieraduši, bet noteikti ne sliktāks. Būs iespēja pamēģināt kaut ko jaunu. Viņš jau intervijā atklāja daudz - segšana pa visu laukumu, presings, nesist piezīmes, apturot ātro uzbrukumu, atļauts mest jebkurā brīdī, ja tas ir pamatots metiens. Arī izlasē spēlējam diezgan brīvi, bet pie viņa tas varētu būt vēl izteiktāk.
Izklausās diezgan mežonīgi...- Jā, bet, ja tāda stila basketbolu iemācies, pret tevi ir ļoti grūti spēlēt. Sistemātiskajā basketbolā tu zini, ka pretinieks pirmajās desmit sekundēs pa grozu nemetīs. Vari atslābt, iet blokos pa apakšu un iespringt uz pēdējām desmit aizsardzības sekundēm. Savukārt tādā stilā, ko piedāvā treneris Frade, atslābt nedrīkst nevienu brīdi.
Var noprast, ka viņš tevi redz ceturtā numura pozīcijā.- Tā gluži nav. Pārsvarā jā, bet teica, ka tas, vai spēlēšu arī kā trešais, atkarīgs no manis paša. Teica, ka treniņos dos man iespēju un, ja būšu spējīgs nospēlēt arī kā vieglais uzbrucējs, kāpēc lai es to nedarītu arī spēlēs?
Finālsērijā sanāca nospēlēt pat kā centram...- Tur bija jālāpa ciet caurumi - garākie spēlētāji tika pacelti pozīciju uz augšu. Kādu laiku nav sanācis spēlēt trešā numura pozīcijā, kaut gan pagājušajā sezonā treniņos bija jāspēlē arī šajā pozīcijā. Mazliet arī spēlēs sezonas pirmajā pusē. Lai gan reti, arī tagad izlasē ir epizodes, kad mani treniņos uzlaiž kā mazo uzbrucēju. Domāju, ka tas ir tā, lai man būtu tā sajūta, ja nu kaut kas notiek un ir vajadzīgs spēlēt kā trešajam numuram. Pēdējoreiz tā pa īstam mazā uzbrucēja pozīcijā spēlēju Spānijā. Kāds laiciņš pagājis.
Tev sanāca ļoti laba sezonas otrā puse, kas vainagojās ar čempiontitulu un finālsērijas MVP atzinību. Kādi bija citi varianti karjeras turpināšanai?- Īsti pat neiespringu uz citiem variantiem. Jau pirms finālsērijas biju nolēmis palikt VEF vēl vienu sezonu. Gribēju palikt divas sezonas pēc kārtas vienā klubā, sevišķi tagad, kad līkne sākusi iet uz augšu. Aģents sacīja, ka varianti varētu būt, bet es teicu, ka esmu nolēmis palikt. Ja nu vienīgi būtu kaut kas tik labs, no kā atteikties vienkārši nevarētu.
Līgums ar "Fuenlabrada" beidzies vai atkal būsi izīrēts?- Beidzies. Ja būtu līgums, tad, iespējams, viss izvērstos citādāk.
Šobrīd VEF ir jau septiņi aizsargi. Pagaidām tas acīmredzot saskan ar Frades sacīto par stilu, kādā vēlas spēlēt jaunajā sezonā?- Nav tā, ka šobrīd īpaši par to saspringtu. Protams, palasu par jaunajiem spēlētājiem, paskatos video materiālus. Ārējie spēlētāji laikam jau ir visi, tagad vēl vajadzīgs kāds manas pozīcijas spēlētājs. Būs diezgan daudz ārzemnieku, būs interesanti.
Tas, ka klubs nespēlēs Eiropas kausā, neietekmēja tavu lēmumu?- Eiropas kauss sanāk tāda maza spēlētāju skatuvīte, tikai desmit spēles. Ja nospēlē kādu ļoti labu spēli, tevi var sezonas vidū izpirkt. Ja komanda ir tiešām konkurētspējīga, tad ir vērts. Jā, arī pagājušajā sezonā varējām uzvarēt vairāk spēlēs Eiropas kausā un mēģināt tikt tālāk, bet tās ir desmit spēles, kur jau sezonas sākumā jārāda labākais sniegums. Cerēt, ka jauna komanda uzreiz sezonas sākumā izšaus - tas ir nenormāls risks. Domāju, ka šis ir pareizs lēmums. Spēlēsim vairāk LBL un VTB līgā.
Šonedēļ turnīrs Hamburgā. Kas ir nākamais solis, ko jāsper sagatavošanās posmā?- Protams, vienmēr gribas uzvarēt, bez tādas vēlmes basketbolu nav vērts spēlēt, bet šobrīd tas nav primāri. Hamburgā jāmēģina uzvarēt, strādājot pie tām lietām, kas līdz šim nav sanākušas vai ir mazāk sanākušas. Mīnusi jāpārvērš plusos.