194 cm garais uzbrūkošais aizsargs Andris Misters vefiņa rindās LBL čempionātā vidēji spēlē sakrājis 10,3 punktus, tālmetienus realizējot ar 44,4% precizitāti. Tādējādi būdams komandas rezultatīvākais spēlētājs. Savukārt VTB līgas turnīrā basketbolista spēles laiks bijis mazāks, vidēji tiekot pie 3,8 punktiem, bet metienu precizitāte Misteram tajā bijusi pat labāka nekā vietējā čempionātā.
Latvijas līgā esat izcīnījuši astoņas uzvaras pēc kārtas, VTB līgā panākumi pēdējās divās spēlēs. Kādas emocijas šobrīd ir komandā?Emocijas, protams, ir pozitīvas, jo kā jau teci esam pēdējās spēles uzvarējuši. Domāju, ka beidzot sākam nākt kopā kā komanda. Darām to, ko treneris liek, līdz ar to ir rezultāts gan VTB līgā, gan LBL. Galvenais to visu turpināt un sezonas gaitā uzlabot sniegumu.
Pēdējā laikā komandai pievienojušies divi jauni leģionāri. Kā noris viņu iejušanās komandā?Neko īpaši speciālu nedarām. Viņi ir ļoti profesionāli. Jau no pirmās dienas nākot uz treniņiem zin kombinācijas. Cik varam, palīdzam iejusties komandā, bet džeki kā tādi ir ļoti normāli. Viņi ir forši komandas biedri gan uz laukuma, gan ārpus tā. Viss ir ļoti labi.
Šodien pats sameti 17 punktus un laukumā izskatījies pārliecinoši. Kā pats jūties spēlējot LBL līmenī un kā tas ir VTB līgas spēlēs?Jūtos pārliecināts. Pie tā kā es strādāju treniņos, to cenšos īstenot spēlēs. Protams, ne vienmēr tas izdodas, bet ir spēles, kad sanāk. Šodien bija viena no tām dienām, kad liela daļa no treniņos darītā arī izdevās laukumā.
Pašam 25 gadu vecumā sanāk debitēt profesionālajā basketbolā. Vai komandā nav sajūta kā jaunajam, lai gan nebūt pēc vecuma neesi jaunākais spēlētājs komandā?Varbūt kādreiz ir tāds moments. Tomēr basketbolu spēlēju jau ne pirmo dienu un pavisam kā jaunais nejūtos. Citiem tā var likties, skatoties no malas, bet es pret sevi turu augstus standartus un cenšos darīt visu pēc labākajām iespējām.
Pēc tiem gadiem Amerikā daudzi šeit Latvijā bija par tevi aizmirsuši. Pastāsti kā bija starpsezonā? Cik liela interese komandām par tevi bija?Godīgi teikšu, ka interese nebija nekāda milzīgā. Bija tikai pāris iespējas. Jāatzīst, ka arī tā pagājušā sezona, atgriežoties pēc traumas, statistiski cilvēkiem skatoties Latvijā nelikās tā spožākā. Līdz ar to kontakts ar mani, vai cilvēkiem, kas varētu par mani pastāstīt nav, tādēļ nezināja un nebija lietas kursā. Neviens tā īsti nebija ieinteresēts. Biju ļoti priecīgs par doto iespēju no VEF, kuru izdevās izmantot. Te nu es esmu.
Kurš bija tas cilvēks, kurš tevi ieteica VEF? Bija vairāki cilvēki ar kuriem pēdējās sezonas laikā kontaktējos. Viens no tiem bija Kaspars Vecvagars, , kurš ir ļoti tuvs draugs, kopā esam uzauguši. Ar viņu runājot, izveidojās kontakti un tā iespēja radās.
Šodienas aktuālais notikums basketbola pasaulē ir ziņa par Kristapa [Porziņģa] traumu. Pašam arī ir nācies iet cauri šādai situācijai. Pastāsti, kas ir sarežģītākais ārstējot krustenisko saišu traumu un kas ir galvenais, lai sekmīgi atgrieztos basketbolā?Uzskatu, ka sarežģītākais ir tas, ka mēs kā sportisti visu ar degsmi gribam panākt ātrāk. Svarīgākais ir būt pacietīgam un iziet visu rehabilitācijas procesu no pirmās dienas līdz pēdējai. Nedrīkst sasteigt, jo citādāk būs visādas problēmas arī turpmāk. Ļoti svarīgi būt pacietīgam, katru dienu darīt pa bišķītim no pirmās dienas sākot. Tas progress nāk. Pašam arī sākumā likās bēdīgi un nebija daudz prieka. Laikam ejot sāc atkal skriet un darboties ar bumbu. Tas dod lielu prieku un pacilājumu. Jāturpina tas darīt. Citam nepieciešami septiņi, citam astoņi, citam deviņi mēneši. Ceru, ka Kristapam būs veiksmīgs atveseļošanās process un viss būs kārtībā pēc iespējas ātrāk.
