Spāņi viņu dēvē par šaha Leonardo da Vinči, bet partiju laikā viņa izdoma un radošums spēj piesaistīt neviltotas līdzjutēju simpātijas. Šaha pasaulē valda aukstasinīgs aprēķins, un kaislei šeit nav vietas. Romantiķis pēc spēles stila, 2000. gada vicečempions FIDE versijā, viens no pasaules elites līmeņa lielmeistariem - Aleksejs Širovs. Atgriezies Rīgā un starptautiskajās sacensībās atkal pārstāv Latviju.
Pastāstiet, kā nonācāt šahā?
Kad man bija seši gadi, biju paguvis izmēģināt arī citus sporta veidus, bet pagalmā zēni sāka spēlēt dambreti. Pēc tam nākamais posms bija šahs. Šī spēle likās daudz interesantāka gan spēles, gan grūtības pakāpes ziņā. Sāku spēlēt un, pašam negaidot, kļuvu par profesionāli.
Savulaik mācījāties pie lielmeistara Mihaila Tāla…
Nu grūti teikt, vai es mācījos. Tāls bija pirmais numurs tolaik Latvijā, viņš tomēr nebija mans treneris, bet, jā, viņš organizēja mums tikšanās reizes, kurās mēs šo to apguvām no viņa prakses.
Vai sanāca arī pret viņu uzspēlēt un varbūt pat uzvarēt?
1983. gadā, kad Tālu uzaicināja strādāt ar jauniešiem Jūrmalā, viņš deva seansus [spēlēja pie vairākiem galdiņiem vienlaikus - aut.]. Bija astoņi galdiņi, ar laika limitu, un man vienīgajam izdevās toreiz viņu apspēlēt. Godīgi sakot, es tolaik ne īpaši lepojos ar šo panākumu. Kad cilvēks spēlē vienlaikus astoņas partijas, tad saprotams, ka viņš nepievērsīs lielu uzmanību katram spēlētājam. Svarīgs ir fakts, ka viņu visu laiku novērsa ar telefona sarunām. Tikmēr pretinieks domāja. Tālam vajadzēja spēlēt ātri un pielāgoties. Tajā partijā jau apliecināju, piemēram, savas spējas ieraudzīt pretinieku kļūdas. 1983. gadā man bija vairākas tikšanās ar Tālu. Uzskatu, ka tās bija noderīgas un nozīmīgas manā turpmākajā izaugsmē. Tāls ir atstājis neizdzēšamu iespaidu uz Latvijas šaha skolu. Tolaik nebija ne interneta, ne datoru, ne arī citu jaunāko tehnoloģiju, tāpēc visas idejas tika nodotas no mutes mutē. Mums gan Rīgā bija žurnāls Šahs, kura galvenais redaktors tobrīd bija tieši Tāls.
Jums arī ir nācies piekāpties pavisam jauniem šahistiem?
Jā, Otavas turnīrā, man liekas. Šis stāsts pat ir internetā nonācis?! (Smejas.) Skaidrs… Pēc lidojuma ar vairāku laika joslu šķērsošanu biju noguris. Jāspēlē bija pret 30 šahistiem vienlaikus. Viņu vidū bija arī daudz spēcīgu pretinieku. Pret bērniem es nenopietni attiecos, neņēmu vērā viņu spējas un potenciālos draudus. Tā sanāca, ka viens no viņiem mani nomatoja. [Šādas partijas tiek spēlētas, lai vairotu šaha publicitāti, un vairāk ietver šova elementus nekā nopietnus gājienus - aut.] Pēc tam vēl divreiz turp braucu, bet šis zēns vairs ar mani negribēja spēlēt. Laikam gribēja šo rezultātu saglabāt līdz pat mūža galam, kas attiecīgi nozīmē, ka par lielu šahistu viņš vairs nekļūs. Turēties pie vienas uzvaras daudzus gadus un kļūt par profesionāli vairs nesanāks.
Kā gāja pēdējā turnīrā?
Klubu turnīrā Krievijā pārstāvēju Hantimansijskas Jugra. Latvijā droši vien šī pilsēta vairāk zināma hokeja dēļ. Piektā vieta, kuru mēs ieņēmām Eiropā, ir diezgan labs sasniegums, jo rangā sākotnēji arī bijām piektie. Nostartējām savu spēju robežās. Jūs labi zināt, kā ir Krievijā - kluba vadībai ir vajadzīgas tikai un vienīgi medaļas, tāpēc šobrīd esmu mazliet sarūgtināts.
Kā vērtējat Latvijas komandas startu nesenajā olimpiādē?
Stambulā es pirmo reizi pēc daudzu gadu pārtraukuma pārstāvēju Latviju. Pirms diviem gadiem Hantimansijskā es vēl pārstāvēju Spāniju, un Spānija apspēlēja Latviju ar 4-0. Šogad Latvija ar Spāniju netikās, bet mēs ieņēmām augstāku vietu nekā spāņi. Tā kā varam būt apmierināti. Ir ļoti grūti būt augsta līmeņa sportistam, bet tomēr ne elites līmeņa. Latvija ieņēma 28. vietu, kas neskan ļoti labi, bet tur piedalījās 150 valstu šahisti. Vai tādā konkurencē 28. vieta ir slikta? Es uzskatu, ka ne. Protams, jātiecas pēc labākiem panākumiem, bet, ja iepriekšējā olimpiādē Latvija ieņēma 60. vietu, tas tomēr ir progress, un tagad mūs var ierindot respektablu komandu pulkā. Protams, līdz medaļām un elites līmenim ir patālu. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek arī manā karjerā. Sen atpakaļ es biju pasaules elites līmeņa sportists, bet šobrīd mana vieta ir ap 30.
Kā pietrūkst labākiem rezultātiem?
Pašlaik vecums arī ir jāņem vērā. Man ir arvien vairāk gados jaunu konkurentu. Es uzskatu, ka mana paaudze ļoti viegli un ātri nomainīja iepriekšējo paaudzi vadošajās lomās. Kad man bija no 20 līdz 30 gadiem, bija vieglāk saglabāt esošo līmeni, jo konkurenti bija viena vecuma.
Patlaban nepārspējams ir norvēģis Magnuss Karlsens. Vai esat pret viņu spēlējis?
Vairākkārt. Sekmīgi ar viņu pēdējoreiz spēlēju 2009. gadā. Turnīrā Sofijā pēdējā kārtā bija situācija, ka es no viņa atpaliku par puspunktu un vajadzēja mēģināt viņu apspēlēt. Man gan tobrīd nebija lielu ambīciju, jo bija jau garantēta otrā vieta, un tas jau likās milzīgs panākums. Bet es spēju sevi noskaņot nopietnai cīņai par uzvaru, kas arī izdevās. Tas bija viens no maniem pēdējiem panākumiem elites līmenī, ar kuru es esmu ļoti apmierināts.
Viņu dēvē par šaha Mocartu.
Viņš šobrīd ir pirmais reitingā, līdz ar to spēcīgākais pasaules šahists. Viņš ļoti reti neuzvar turnīros, bet, ja arī zaudē, tad visbiežāk ieņem otro vietu. Kā Sofijā, kur uzvarēju es. Tāda gadījuma, ka Karlsena nebūtu pirmajā trijniekā elites līmeņa turnīrā, nav bijis vismaz pēdējos piecus gadus. Tāda stabilitāte ir apbrīnojama. Viņam ir milzīgs potenciāls, bet arī jāņem vērā, ka Norvēģijas lēnais dzīves ritējums palīdz viņam ikdienā. Cilvēks nespēj atrasties pastāvīgā sasprindzinājuma režīmā un apdomāt dažādus variantus. Ja meklējam analoģijas ar manas jaunības dienām, tad es ikdienā atrados jūras krastā un izspēlēju tūkstošiem kombināciju. Es domāju, ka Magnusam varētu būt līdzīga situācija. Problēma rodas, kad kļūsti vecāks, parādās ģimene, bērni, sadzīves problēmas un neatliek laika pilnīgi nodoties šaham. Karlsenam šobrīd šādu problēmu vēl nav. Paskatīsimies, kā viņam veiksies turpmāk!
Kurš mačs ir lielākais sasniegums karjerā?
Partija pret Karlsenu. Tas bija mans labākais sportiskais sasniegums. Man izdevās nopietni sagatavoties, maksimāli koncentrējoties. Manu uzmanību tolaik nekas nenovērsa. Kāpēc neizdevās noturēties tajā līmenī? Grūti pateikt. Drīz pēc turnīra es satiku savu nākamo sievu un apprecējos. Varbūt arī šīs sadzīves problēmas neļāva man pilnībā koncentrēties šaham. Pēc tam es uzvarēju prestižu turnīru Šanhajā, bet jāņem vērā fakts, ka man no iepriekšējām laulībām ir četri bērni. Ir taču jāseko līdzi viņu dzīvei, nevar visu laiku domāt tikai par sevi. Esmu neambiciozs cilvēks, vienmēr esmu bijis apmierināts ar to, ko esmu jau sasniedzis.
Vai ir reāli atgriezties pasaules desmit spēcīgāko šahistu pulkā?
Grūti pateikt. Eiropas komandu čempionātā man turnīra sākums bija sekmīgs, bet tad es zaudēju divas partijas pēc kārtas. Ar mani tā ļoti reti notiek. Bet domāju, ka tas ir iespējams. Spēki vēl ir, ir tikai jāatrod pārliecība un jānostabilizē sniegums.
Kas liedza spēlēt 2000. gada finālā pret Kasparovu? Kramņiku jūs uzvarējāt, un finālā bija jābūt jums.
Sākās intrigas, un kādam likās, ka šahā nav vietas sportiskajiem principiem. Kam un kāpēc? Tas vēl joprojām ir noslēpums. Konkrēti nevaru pateikt, kas pie šīs situācijas bija vainīgs. Jau pirms tikšanās ar Kramņiku lielākā daļa pasaules uzskatīja, ka fināls par čempiona titulu būs tieši starp viņu un Kasparovu, bet mana uzvara pār Kramņiku bija negaidīta. Grūts jautājums, ja nezini sporta aizkulises…
Bet savu taisnību mēģinājāt panākt?
Jā, bija tiesvedības, bet tur tā arī nekas nesanāca. Ja nav nepieciešamā atbalsta no malas un visa tiesvedība tiek kārtota par saviem līdzekļiem, tad nav īpaši lielu cerību ko panākt pret šahistiem, kurus atbalsta Krievija. Par pašu maču ar Kramņiku. Toreiz es ļoti labi sagatavojos, speciāli atbraucu no Spānijas uz Rīgu, kur mani nevarēja atrast spāņu žurnālisti, bet latvieši nemaz nezināja, ka mani var sastapt Juglā. Ar palīgiem labi pastrādājām, un desmit partiju laikā es izrādījos pārāks. Skumji, ka manas karjeras tā brīža augstākā sasnieguma laikā tika vērptas intrigas un neievēroti sportiskie principi. Gatavojoties mačam ar Kasparovu es par šādām intrigām nedomāju, tāpēc biju pārsteigts. Teiksim tā, aizkulišu cīņā es zaudēju.
Kāpēc izlēmāt 1996. gadā pieņemt Spānijas pilsonību un pārstāvēt šo valsti?
Es tolaik savu dzīvi saistīju ar Spāniju, jo tur dzīvoju. Mani spēcīgi iespaidoja 1995. gada Mihaila Tāla piemiņas turnīra laikā vērptās intrigas. Nevarēju piedalīties šajā turnīrā, jo man bija pienākums piedalīties citā. Tāla piemiņas turnīra organizētāji uzskatīja, ka var bez manis. Vēlāk nāca piedāvājums iegūt Spānijas pilsonību, kas arī nebija mazsvarīgi, jo tolaik Latvija neietilpa Eiropas Savienībā. ES dalībvalsts pilsonība deva zināmas privilēģijas. Tolaik es piedalījos klubu turnīrā Vācijā, kur bija noteikts limits Eiropas Savienības pilsoņu skaitam katrā komandā. It kā sīkumi, bet tie bija nozīmīgi manā karjerā. Man arī ērtāk bija ar šo pilsonību piedalīties augstas klases turnīros, kur attiecīgi naudas balvas ir lielākas. Pat šobrīd, pārstāvot Latviju, šis lēmums man ir ļoti nepraktisks. Lai paceltu Latvijas šaha līmeni, man vajadzēja arī savus līdzekļus ieguldīt. Spānijas laikā par to nebija ne runas.
