Šo rakstu drīkst lasīt tikai no 18 gadu vecuma.
Lasīt citus rakstus Esmu pilngadīgs
Latvijas basketbolā un sportā kopumā nereti tiek sagaidītas uzvaras pār titulētiem pretiniekiem, taču tam seko negaidīti klupieni pret it kā klasi vājākām komandām. Arī Mazurs savā trenera karjerā ir piedzīvojis šādus mirkļus, kuri likuši aizdomāties par problēmas sakni un iespējamiem risinājumiem.
«Manuprāt, puse no šīs problēmas slēpjas iekšējās konkurences trūkumā spēlētāju vidū,» uzskata Mazurs. «Paskatīsimies uz Lietuvu. U-16 izlases kandidātos bija 60 spēlētāji, nākamajā gatavošanās posmā palika 40, bet vēl nākamajā - 20 spēlētāji. Nu labi, varbūt sešdesmitniekā kāds tiek paņemts prieka pēc, taču, kad kandidātos paliek 40 basketbolisti, tad ir reāla konkurence - četri spēlētāji uz vienu vietu.»
«Tādā situācijā tev vienkārši ir jābūt labākajam. Ja tu padodies, tad viss - esi brīvs,» saka treneris. «Mums šādas iekšējās konkurences nav. Visiem ir zināms, ka šis džeks ir labāks par to džeku, tādēļ spēlētāji ilgstoši nejūt konkurenci. Turpretī, ja tev katru gadu kāds min uz papēžiem, tas attīsta uzvarētāja un čempiona psiholoģiju, jo tu esi izcīnījis savu vietu.»
«Protams, tas ir grūtāk, jo tevi ir «jālauž» sevi, lai ietu tālāk uz priekšu. Iespējams, šīs konkurences trūkums mūs novājina, jo mēs neesam to piedzīvojuši, tādēļ kādā brīdī «salūztam», nespējot lietas padarīt līdz galam,» piebilst Mazurs.
