"Tā bija liela eksotika, jo pēc Padomju Savienības sabrukšanas Latvijai nācās sākt no pašas apakšas. «Ņēmāmies» pa Āfriku, kur dažbrīd nevarēja saprast - smieties vai raudāt. Spēlējām Botsvānā, Kenijā. Apstākļi bija briesmīgi. Mežonīgs karstums, turklāt jāspēlē uz nesaprotamiem laukumiem. Organizācija arī diezgan smieklīgā līmenī."
Latvijā jau arī visa sistēma tika veidota. Vai tā bija daudz labāka?
Lai kā mums tad gāja, no Āfrikas bijām tālu. Tā tomēr ir pavisam cita civilizācija. Dzīvojām nesaprotamās vietās nesaprotamos apstākļos. Šeit tas viss arī tobrīd bija daudz, daudz labākā līmenī.
Sportiskā ziņā arī bija tik liela atšķirība?
Nē. Tie tenisisti jau savā valstī ieradās kā ciemiņi. Tāpat kā mēs, viņi tur bija tikai Deivisa kausa laikā, bet paši pārsvarā bija no Francijas, Anglijas. Spēles līmenis nebija slikts. Katrā ziņā tai grupai, kurā bijām, - atbilstošs.
Cik augstu cerējāt uzkāpt pa Deivisa kausa izcīņas trepītēm?
Sasniedzams mērķis likās tikšana pirmajā grupā. Sākām ar trešo grupu un uzreiz tikām arī otrajā, taču tur iestrēgām un tā arī cīnījāmies starp otro un trešo grupu.
Kā pietrūka?
Pat grūti nosaukt konkrētas lietas. Labākās iespējas bija pirmajos otrās grupas gados, kad it kā viss izdevās labi, taču nepaveicās ar izlozi. Trāpījām uz horvātiem ar visām viņu zvaigznēm Goranu Ivaniševiču (bijušais pasaules ranga vicelīderis - aut.) un Ivanu Ļubičiču (bijis ranga 3. vietā), dienvidslāviem, vairākas reizes spēlējām pret Ukrainu. Viņiem bija pārāk spēcīgs sastāvs. Šobrīd atskatoties, laikam pirmajai grupai mums spēka tomēr bija par maz. Bijām izteikta otrās grupas komanda, kas arī bija mūsu tā brīža līmenis.
Tolaik jau bez jums un Ģirta Dzeldes...
(Pārtrauc.) ... nebija trešā, kas varētu nospēlēt. Varbūt tā arī pietrūka, lai tiktu augstāk. Tā arī mēs divatā nospēlējām kādus gadus desmit. Trešais un ceturtais spēlētājs, protams, parasti bija, taču viņi visu laiku mainījās un stabilu pienesumu rezultātā nedeva. Tādas īstas konkurences mums ar Ģirtu tolaik nebija. Neviens Latvijā mūs apspēlēt nevarēja.
Cik prestiži bija spēlēt Deivisa kausā? Vai bija pamatīgi jāpierunā spēlēt, kā tas tagad ir ar mūsu komandas līderi Ernestu Gulbi?
Tādu lielu problēmu nebija. Parasti ar savienības vadību visu sarunājām un spēlējām. Nebija arī tā, ka spēlēšana Deivisa kausā ļoti apgrūtinātu un traucētu mūsu pašu karjerai. Šobrīd, iespējams, ir citādi. Mūsu laikā, ja bijām veseli, spēlējām. Protams, karjeras pēdējos gados, kad vēl turpināja aicināt spēlēt, atteicos, jo fiziski tas bija pārāk grūti. Pēdējās spēlēs palīdzēju nodrošināt atgriešanos otrajā grupā, kad izšķirošajā dubultspēlē palīdzēju uzvarēt Kipru ar Markosu Bagdati (vēlākā pasaules 8. rakete - aut.) sastāvā.
Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar tenisu?
Ļoti attālas. Tenisu nospēlēju gandrīz trīsdesmit gadu. Droši vien tāpēc arī šobrīd šo spēli pat īpaši negribas redzēt. Protams, zinu par Ernesta Gulbja sekmēm. Viņu pašu pazīstu, tāpēc dažreiz paskatos, kā viņam iet, bet ne sevišķi daudz. Vēl neliela saistība ar tenisu ir tāda, ka rīkoju turnīru La Rocca Cup, kas šogad, šķiet, būs divpadsmito gadu. Tur spēlē amatieri kopā ar profesionāļiem. Pats gan parasti nespēlēju.
Visu sarunu ar Andri Fiļimonovu lasiet pirmdienas, 2.marta, laikrakstā Diena!
