Par neveiksmīgo dienas sākumu jau stāstīju, bet dienas turpinājums nebija diez ko labāks. Nieks, ka pēc iepriekšējā bloga publicēšanas, mazliet zaudējot laika izjūtu, gandrīz nokavēju jau tā vēlo vilcienu Parīzes stacijā. Trakākais sekoja.
Vilciens minūti minūtē ieripoja Lionā, kur bija jāseko pārsēšanai un pēc 28 minūtēm jādodas uz jau diezgan tuvu Sentetjēnu. Tomēr jau nonākot stacijas pazemē, lai noskaidrotu pareizo peronu, sajutu, ka kaut kas nav lāgā - pārāk liela cilvēku drūzmēšanās un aizdomīgs satraukums cilvēku acīs. Izrādās, milzīga reisu kavēšanās.
"Google Translate" [tikai tagad šo iztulkoju]: "Valsts streiki traucē satiksmi"
"Google Translate" [tikai tagad šo iztulkoju]: "Valsts streiki un laika apstākļi traucē satiksmi, rekomendējam vērsties pie SNFC [Francijas Dzelzceļš]"
Stacijas darbiniece man lauzītā valodā kaut ko minēja par ugunsgrēku, kas tobrīd vairs netraucēja, taču, ņemot vērā dzelzceļa komplicēto sistēmu, radījusi ķēdes reakciju un šo haosu. Vēlāk, kad vilcienā iepazinos ar kādu Sentetajēnas iedzīvotāju gados, viņš tam nekādi negribēja ticēt, sakot, ka savā 40 gadu stāžā nekad par ko tādu nav dzirdējis. Viņš minēja, ka sarežģījumi radušies, vienkārši pārslogotības dēļ - sakarā ar milzīgo fanu skaitu ir daudz papildreisu, kurus samenedžēt nav nemaz tik vienkārši. Acīmredzot viņš stacijā nemanīja manis augstāk ieliktos uzrakstus, kas tomēr vairāk liecina par streika traucējumiem.
Stacijā gaidīšanas procesā nervozākais bija tas, ka nevarēja zināt, cik tad ilgi vilciens kavēsies. Uz tablo rādīja laiku, cik minūtes reiss kavējas, taču ne prognozi, cik tad provizoriski vēl būtu jāgaida. Arī stacijas personāls šādu informāciju nesniedza. Kad uz tablo rādīja 25 kavējuma minūtes (bet patiesībā tika kavētas jau 40), gan es, gan portugāļu un islandiešu līdzjutēji, kuri arī tur gaidīja, sākām satraukties.
"Retard" nav kāds nejauks vārds angļu valodā, bet gan vārds "kavēšanās" franču valodā. Manam reisam bija jāsākas plkst.18:24.
Visi hipnotizēja tablo, cerot ieraudzīt burtiņu pēdējā kolonnā - tas nozīmētu, ka beidzot ir zināms perons, un ka vilciens 10 minūšu laikā aties. Galu galā sagaidījām savu burtu, un fani līksmi iesaucās tā, it kā futbolā tiktu gūti vārti.
Vilciens izbrauca 40 minūtes vēlāk un jau tā manu saspringto grafiku padarīja vēl saspringtāku. Galu galā, lai gan vēl vakar, dodoties gulēt, plānoju Sentetjēnā ierasties plkst.15:09, bet realitātē izbraucu tikai plkst.15:53, pārsēšanās kavējās un uz vietas paredzēto plkst.19:09 biju tikai plkst.19:45. Tas saucas - ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem.
Kad it kā atlika vieglākais - aizstaigāt līdz stadionam - vēl pāris misēkļi. Vispirms patērēju laiku, uzreiz iegādājoties biļeti atpakaļceļam (šajos apstākļos labāk tikt pie biļetes pēc iespējas ātrāk), pēc tam palīdzēju automātiskajā aparātā to izdarīt kādam Āzijas pārstāvim, kurš to palūdza. Kad pametu staciju, fani jau bija gabalā, bet man telefons sāka niķoties.
Atkal pats kaut kur kļūdījos, gāju pēc zīmēm, kuras acīmredzot veda uz fanu zonu, nevis stadionu. Nu labi, nav svarīgi ieslīgt detaļās, bet atkal kavēšanās un stadionā ierados pagalam lēni. Žurnālistiem spēles biļete jāizņem vismaz stundu (vai divas, nemaz nezinu īsi) pirms mača sākuma - es, protams, biju krietni vēlāk, taču turnīra personas apzinājās streiku ietekmi un biļeti izsniedza. Stadionā ieskrēju 15 minūtes pirms spēles sākuma un šoreiz nesanāca pavērot un pafilmēt atmosfēru stadiona tuvumā. Diemžēl.
Spēles laikā blakus sēdēja Islandes līdzjutējs - ar valstisku simbolu tetovējumiem. Kad Islande izlīdzināja, viņš vikinga stilā auroja. Kad Portugāle neizmantoja izcilu iespēju - tas pats. Kad uz ekrāna redzēja atkārtojumu ar Pepes cūcisko rīcību, bija pavisam sašutis. Šeit iestarpināšu, ka žurnālistiem ir savi ekrāni, kuros ir daudz atkārtojumu (iespējams, tie paši, kas TV pārraidēs), kamēr skatītājiem uz lielajiem ekrāniem atkārtojumi tiek parādīti ievērojami retāk.
Pēc spēles apsveicu Islandes kolēģi - viņš bija laimīgs, un viņš to bija pelnījis. Tāpat kā Islandes līdzjutēju tūkstoši, kuri bija atbraukuši uz Sentetjēnu. Lai gan uz Islandes iedzīvotāju fona islandiešu atbalstītāju bija daudz, manā vērtējumā stadionā viņu bija vismaz trīsreiz mazāk nekā portugāļu. Tomēr gan himnas dziedāšanā, gan atbalstīšanā kā tādā Islandes līdzjutēji bija galvastiesu pārāki par Portugāles. Portugāļi tik vien kā ūjināja, kad bija neapmierināti un nekontrolēti auroja, kad notika kas labs un bīstams. Islandes faniem savukārt bija itin bagātīgs dziesmu un saukļu repertuārs, kā arī absolūta vienotība.
Laukumā gan, manuprāt, Portugāle bija daudz meistarīgāka. Ielaistie vārti bija tipisks dienvidnieku slinkums un neizdarība - pat aizsargu izpildījumā... Islandieši uzvarēja vairumu gaisa divcīņu, taču spēle lielākoties notika pa apakšu, jo bumbu kontrolēja portugāļi. Ne tikai kontrolēja, bet arī veidoja bīstamus momentus. Ja Krištianu Ronaldu un Nani būtu labāk realizējuši savas iespējas, tad bija jābeidzas ar kādu 3:1. Domāju, kāds tur augšā atalgoja Islandi par milzīgo centību un varbūt arī ņēma vērā, ka Islande ir maza valsts, kas debitē finālturnīrā. :)
Noķēru kadru, kurā atkal redzam, ka Ronaldu ir garš. Savukārt viņa pēcspēles izteikumi (aptuveni tā "Islande priecājās par neizšķirtu tā, it kā uzvarētu šai turnīrā. Tā ir vāja mentalitāte, viņi šeit neko nesasniegs.") bija vairāk nekā neglīti. Jāprot zaudēt, jo Portugāle šobrīd patiešām zaudēja, ņemot vērā spēles gaitu.
Un šādi cilvēki strādā, lai jūs TV ekrānos himnas laikā redzētu Ronaldu tuvplānu (un puikas skatiens!):
Mans vērtējums par spēli 10 ballu sistēmā (Portugāle - Islande)
| Parametrs | Atzīme |
|---|---|
| Skatāmība | 6 |
| Ažiotāža/spriedze | 9 |
| Atmosfēra | 6* |
| Spēles līmenis | 6 |
"*" - Islandes faniem 10/10, bet ja divas trešdaļas stadiona (portugāļi) līdzjušanā ir švaki, tad kopējā atmosfēra pamatīgi cieš.
Ar mājās tikšanu paveicās. Vakar jau rakstīju, ka bez dārga takša, visticamāk, neizvairīšos. Apsvēru vēl iespēju pusi ceļa nobraukt ar tramvaju līdz galapunktam, un tad atlikušos četrus kilometrus kājām, taču, izrādās, ārpus Sentetjēnas ir kalnains. Lai nu kā, galu galā franču pāris, kura mājās esmu šonakt palicis, paši piedāvājās atbraukt man pakaļ ar auto. Fantastiska viesmīlība!
Kartē attālums no stadiona līdz šīm mājām nešķita sevišķi liels, taču realitātē braucām savas 20 minūtes, jo ceļš veda pa tādu kā serpentīnu. Lieku punktu šim blogam plkst.3:30, bet jau 7:30 jāceļas, lai ar šo franču pāri dotos atpakaļ uz Sentetjēnu - viņiem darbs, bet man jānosit laiks līdz kādiem plkst.12:00, kad vilciens vedīs mani atpakaļ uz Parīzi. Tur plkst.19:00 Rumānija pret Šveici.
