Šovasar Latvijas hokeja līdzjutēji saņēma ziņu, ko gaidīja jau sen – Kristers Gudļevskis pamet Tampabejas "Lightning" komandu, lai mēģinātu nostiprināties NHL jau Ņujorkas "Islanders" rindās. Šādu situācijas pavērsienu, protams, ne mazāk gaidīja arī pats Kristers, jo Ņujorkas komandā vārtsargu situācija ir visnotaļ nestabila, tāpēc ikvienam no kluba rīcībā esošajiem ripu ķērājiem var rasties iespēja tikt pie laba spēles laika.
Tomēr, Gudļevskis nav pirmais Latvijas NHL hokejists, kurš ir spēlējis Ņujorkā. Kā ir gājis citiem?
Pašlaik Ņujorkas "Madison Square Garden" arēnā līdzjutējiem kājās liek celties basketbolists Kristaps Porziņģis, taču liela daļa no viņa atbalstītājiem nezina, vai ir piemirsuši, ka pirms desmit gadiem šajā pat arēnā tieši tādu pašu līdzjutēju sajūsmu bija izpelnījies Sandis Ozoliņš, kurš "Rangers" rindās bija nonācis pēc maiņas no Anaheimas "Mighty Ducks".
Kā mēs zinām, tad Ņujorka ir kontrastu pilsēta un tieši tāda pati bija Ozoliņa karjera Ņujorkā. Sākās viss ļoti skaisti – lai arī pirmajā mačā aizsargs palika bez punktiem, nākamajos deviņos mačos Ozoliņš izcēlās ar diviem vārtu guvumiem un deviņām rezultatīvām piespēlēm, lieliski iekļaujoties čehu hokejistu vadītā eiropeiskajā "Rangers" vienībā.
Līdz sezonas beigām Ozo kontā bija 12 punkti 14 mačos un dalība trijos izslēgšanas turnīra mačos, taču jau šajā brīdī varēja novērot to, ko parasti apzīmē ar vārdiem "beigu sākums".
Ņujorkas publika ir ārkārtīgi prasīga un tā nepiedot kļūdas. Sandis, kā hokejists, kuram patika riskēt, šādas kļūdas pieļāva un par to arī saņēma svilpienus no "Rangers" līdzjutēju puses. Otrā sezona Ņujorkā viņam arī nebija diez ko labāka, pa vidu arī bija problēmas ārpus laukuma un jāsaka, ka, lai arī Ozoliņš pēc kāda laika NHL atgriezās, tieši Ņujorkā viņš, kā Ozoliņš ko visi zināja, NHL kontekstā beidzās.
Vēl pirms Ozoliņa Ņujorkas hokeju izbaudīja cits 1972. gadā dzimušais Latvijas hokejists – uzbrucējs Grigorijs Panteļejevs. Viņš 1995. gada decembrī tika izsaukts vien uz dažām spēlēm Ņujorkas "Islanders" rindās, kur ieradās kā zemāko līgu hokejists ar 50 maču NHL pieredzi (8+6), kā arī ļoti labu statistiku IHL līmenī (kopumā 1995./1996. gada sezonā Panteļejevs 62 IHL mačos izcēlās ar 26+46). "Islanders" kreklā Griša, kā viņu sauca Latvijas hokeja līdzjutēji, četros mačos spēja nopelnīt tikai negatīvu lietderības koeficientu "-3" un viņam NHL karjera ar šo pirmsziemassvētku viesošanos Ņujorkā bija beigusies.
Tāpat, runājot par Latvijas un Ņujorkas hokeja saiknēm, ir jārunā par NHL draftu. Lai arī pa šiem gadiem jauno spēlētāju izvēles ceremonijā ir nosaukti daudzi mūsu hokejistu vārdi, Ņujorkas komandas latviešiem ir uzticējušās tikai vienreiz, 2001. gada drafta devītajā (pēdējā) kārtā "Rangers" savā sistēmā uzņēma Juri Štālu.
Juris sevi ļoti labi parādīja pirmajās treniņnometnēs, par ko izpelnījās arī tālaika vadošo "Rangers" hokejistu, tai skaitā Marka Mesjē, uzslavas. Taču tā laika "Rangers" bija komanda, kas līgumus parakstīja nevis ar tiem spēlētājiem, kurus vajag, bet ar visiem, kuriem gribēja, gadu no gada veidojot "superkomandas", kurām gadu no gada bija viens mērķis – Stenlija kauss. Ne vairāk, ne mazāk. Protams, ka jaunajam spēlētājam šādā vienībā iekļauties ir ārkārtīgi grūti. Klāt vēl nāca arī 2004./2005. gada lokauts, kas lika Štālu aizsūtīt uz ECHL.
Var jau teikt, ka pēdējā drafta kārta, ne pārāk pārliecinošs sniegums zemākajās līgās, utt., bija noteicošie faktori, taču fakts paliek fakts – Jurim Štālam NHL karjera beidzās tā arī nesākoties. Vai ārpus Ņujorkas būtu citādi? To mēs gan nekad neuzzināsim.
Ir arī šajā sarakstā ceturtais hokejists, kuru gan Latvijas hokeja līdzjutēji pie savējiem gan nepieskaita, jo ar Latvijas hokeju viņam nav nekāda sakara, taču Āris Brīmanis, ASV hokejists ar latviešu saknēm, arī divus gadus ir spēlējis Ņujorkā, "Islanders" sastāvā.
Kā viņam veicās? Brīmanis nebija īsti stabils NHL spēlētājs, tāpēc apgalvot, ka viņa karjera pēc darba Ņujorkā bija beigusies, nevar, jo vēlāk sekoja līgumi gan ar Anaheimas "Ducks", gan ar Sentluisa "Blues", kā arī līdz tam viņš nebija aizvadījis nevienu pilnu sezonu. Tomēr, viņa lielā spēlēšana gan bija beigusies, jo otrā sezona "Islanders" rindās bija vienīgā, kurā viņš tika pie ievērojama spēles laika (aizvadīja 56 mačus), atlikušajā NHL karjerā kopā uz ledus kāpjot tikai 18 mačos.
Vai šie gadījumi ir kaut kādā veidā saistīti un te ir jāmeklē kādas likumsakarības? Droši vien, ka nē, jo visi šie gadījumi ir dažādi pēc savas būtības. Tomēr, ir viens kopīgs aspekts – Ņujorka. Šajā pilsētā hokeju saprot, šajā pilsētā vajag rezultātu. Katru vakaru. Kļūdas un vājuma brīži te netiek piedoti. Tā nav Tampa, kur, lai arī skatītāji jau ir izglītoti, taču hokejs nav pirmais sporta veids un atsevišķas neveiksmes paliek nepamanītas.
Jā, "Islanders" vārtsargu situācija raisa cerības, ka Kristers varētu tikt pie spēles laika NHL līmenī, jo Jaroslavs Halāks, komandas pirmais numurs, zināmu iepriekšējās sezonas daļu pavadīja AHL, Tomass Greiss arī nebija nekāds pirmā lieluma spīdeklis, bet pārējie vārtsargi ir līdzīgās pozīcijās.
Tomēr, zinot Gudļevska spēles vājās puses, bet te nav runa par "vārtsargu spēles pamatu" neielikšanu, bet gan nevienmērīgo sniegumu, uzreiz var teikt, ka cīņa būs smaga. Ne tikai ar konkurentiem, bet arī ar sevi un Ņujorkas publiku.
