Oļģerts Kroders, kurš aizvadītā gada 10. oktobrī 91 gada vecumā devās aizsaulē, bija teātra fanātiķis, kurš allaž runājis tieši. Ko vērtas vien ir viņa intervijas! Izrādās, Kroderu saistījis ne tikai teātris, bet arī futbols! Pateicoties izdevniecības „Zvaigzne ABC” atļaujai, pārpublicēšu izvilkumu no Krodera grāmatas „Mēģinu būt atklāts” ar mērķi, lai katrs no jums spēj iejusties tā laika mūsu kājbumbā.
„Tas jau sen pierādījies, ka bērni ar vecākiem var ķīvēties, var sadumpoties pret viņiem, tomēr aizvien bijuši pakļauti lielākai vai mazākai tiešai vecāku ietekmei. Tā vien rādās, ka īpaša nozīme te ir cilvēkiem piemītošajai atdarināšanas tieksmei, kas visspēcīgākā ir agrajā bērnībā. Arī es šai ziņā esmu vērā ņemams piemērs. Māte – aktrise, tēvs – teātra kritiķis un vēsturnieks, dēls, bez šaubām, aktieris vai režisors. Tēvs turklāt rosīgs sporta cienītājs, Rīgas Futbola kluba likumīgs biedrs. Tātad arī dēlam aizraušanās ar sportu, vispapriekšu ar futbolu, negāja secen. Divdesmito gadu nogalē futbols vispār bija Latvijā populārākais sporta veids, saprātīgi organizēts, daudz spēlēts un visā visumā naiki intriģējošs. Varējām vērot gan valsts čempionātu, gan kausa izcīņu, gan starptautiskas spēles – kā ar ārzemju profesionāļiem, tā arī ar citu valstu izlasēm. Visbiežāk čempionu tituls un Latvijas kauss tika Rīgas Futbola skolas (RFK) kājbumbistiem, taču viņiem pastāvīgi mina uz papēžiem vēl vairākas komandas: Liepājas „Olimpija”, Armijas sporta klubs (ASK), „Rīgas Vanderers”, kas pulcēja galvenokārt labākos imigrantu sportistus. Un laiku pa laikam RFK nācās piekāpties – parasti komanda iekrita latviešu sportistiem vēl šodien raksturīgā veidā: pievārējuši vienus vai vairākus spēcīgus pretiniekus, uzvarētāji nākamajā reizē vairs nespēj savākties un zaudē vājuļiem. RFK klupšanas akmes bija sporta biedrība „Amatieris”, kas virslīgā stabili ieņēma pēdējo vietu, taču ar pārspēļu palīdzību katrreiz paglābās no pārejas uz 1. līgu, - nereti gadījās, ka čempiona gods bija jau tikpat kā rokā, bet pēdējā turnīra spēlē visu izjauca zaudējums tieši šim pašam „Amatierim”. Latvijas futbols varēja lepoties arī ar savām „zvaigznēm”, īstens publikas mīlulis bija „Vanderera” centra pussargs Šeibelis, pats tehniskākais futbolists Latvijā, kas labi apzinājās savu māku un mīļu prātu to demonstrēja vietā un nevietā, bieži vien vairāk rūpēdamies par estētisko efektu nekā par rezultātu. Sirds dziļumos viņš droši vien bija mākslinieks. Un – galu galā – vai tad publiskais sports arī nav savā ziņā teātris? Sports – cirks – teātris. Manuprāt, tie ir kā trīs krellītes, kas uzvērtas uz vienas un tās pašas aukliņas. Te gan patiesības labad jāpiebilst, ka Šeibelis bija arī liels blēdis – izsmalcinātā spēles tehnika ļāva viņam, tiesnešiem neredzot, neatļauti apstrādāt un pat apskādēt vienu otru no pretiniekiem. Pretstats Šeibelim bija RFK un Latvijas izlases centra uzbrucējs Ēriks Pētersons, uz laukuma viņš, nerūpēdamies, tā sakot, par formu, godīgi strādāja – mērķtiecīgi un racionāli. Pussargs Lidmanis ieguva slavu ar saviem sānu iemetieniem – ja vajadzēja, kaut vai šķērsām pāri visam laukumam. Kas to paši savām acīm redzējuši, vēl šobaltdien stāsta leģendas par izlases aizsargu spēcīgajiem sitieniem. Lauks no RFK vienreiz esot, atsizdams bumbu no sava soda laukuma, to neturami iesitis tieši pretinieka vārtos. Toties „Olimpijas” Laumanis ar tādu nepieredzētu spēku ietriecis bumbu vārtos, ka tā izrāvusi tīklā pamatīgu caurumu un ķērusi kādu fotogrāfu, kas turpat vien stāvējis. Runāja, ka viņš bez kavēšanās nogādāts slimnīcā... Taču visīstākie futbola varoņi bija vārtsargi jeb, kā tolaik viņus godināja, „golkiperi”. Kā nekā vārtsargi ir vienīgie, kuriem atļauts bumbu tvert ar rokām, vienīgie, kuri pēdējā mirklī, kad bumba jau lido vārtos, spēj glābt savu komandu. Vai arī nespēj... Latvija ar saviem „golkiperiem” patiešām varēja lepoties, jebkurā laikā atradās vairāki līdzvērtīgi vārtu sargātāji izlasei. Visvairāk skatītāju lutināts tika ASK vārtnieks Jurgens. Stalts, elegants dāmu mīlulis, kas bumbu tvēra droši, bet ar īpaši izsmalcinātu, glaunu žestu. Kā jau luteklis, Jurgens šad un tad kļuva par nemēru untumains, sevišķi, ja jau spēles sākumā nepaveicās. Tad viņš demonstratīvi lamāja partnerus, bet bumbu tvarstīja pa roku galam, tā ka beigās tā nereti atradās tur, kur tai nepavisam nevajadzēja atrasties, - paša sargātajos vārtos. Arī Jurgenam atradās savs pretmets – „Olimpijas” nesatricināmais Lagzdiņš, uz kuru varēja paļauties kaut vai nakts vidū, nekad un nekas nespēja izsist viņu no garīgā līdzsvara. Lai gan arī Lagzdiņš nebija bez ēnas puses – kad nācās ķert zemās bumbas, traucēja garais augums: kamēr Lagzdiņš nokrita līdz zemei, bumba dažu labu reizi pamanījās iešauties vārtos. Jaunieši, saprotams, deva priekšroku Jaunekļu kristīgās savienības jeb YMCA vārtu vīram Kļaviņam, kam amata pienākumus pildīt lieliski palīdzēja delnu, gribētos teikt, gigantiskais apjoms – bumba viņa rokās izskatījās kā ābols milža ķetnā. Tomēr izcilākajam Kļaviņa sasniegumam rokas pat nebija vajadzīgas – reiz kādā starptautiskā spēlē viņš 11 metru soda sitienu atvairīja ar galvu (vai arī sitiens trāpīja viņam pa pieri – tas tā arī nav vēl noskaidrots). Jo sevišķi daiļajam dzimumam izpatikt aizvien pūlējās „Vanderera” Bebris, no tālaika vārtsargiem pats jaunākais. Viņa specialitāte bija tā saucamā „līdaciņa” – stāvoklis, kad, vārtsargam augstā lēcienā tverot bumbu, viņa ķermenis atrodas krietnu gabalu virs zemes un tai pašā laikā, ar šiku izstiepies, zemei paralēli. Vispieticīgākais bija daudzkārtējo čempionu RFK vārtsargs Vizla, kas bez kādām pretenzijām vienkārši darīja savu darāmo.
Kād slavens zinātnieks, jautāts, kas viņu vairāk vilina – teātris vai futbols, atbildējis, ka pēdējais: spēles rezultāts nekad iepriekš nav nosakāms, bet teātra izrādē viņš jau stundas ceturksni pēc sākuma varot uzminēt, kā viss beigsies. Arī Latvijas futbola vēsturē netrūkst pārsteigumu un saistošu atgadījumu. Varētu, piemēram, pasmieties par to, kā citreiz raisījās notikumi gadskārtējos Baltijas futbola turnīros, kur savā starpā sacentās triju valstu izlases. Bet vienlaikus tas apbēdina un sāpina, jo lieku reizi atgādina savstarpējās saprašanās un vienotas rīcības nespēju – pat tādās situācijās, kad tā augstākā mērā nepieciešama. Nepieciešama visām trim valstīm. Visas ķibeles parasti sākās ne no šā, ne no tā. Kāds pārstāvis pēkšņi pamanīja, ka vienas nācijas futbolists slepeni iespēris otras nācijas futbolistam vai arī nostiepis viņu pavisam gar zemi. Pastāvēja arī gluži otrāda varbūtība – it kā nekas ļauns nebija noticis, bet tiesnesis ļaunprātīgi fiksē pārkāpumu. Sākās domstarpību noskaidrošana, kas pakāpeniski aptvēra aizvien plašākus speciālistu un entuziastu slāņus. Laiku pa laikam kvēlo diskusiju noslēgums sanāca tik tiešām katastrofāls – uz vairākiem gadiem vispār tika pārtrauktas jebkādas triju valstis savstarpējās attiecības sporta atzarā. Zināms, pēc laiciņa viss atkal sākās no jauna. Vēl trakāk gāja boksā, kur līdzīgi skandāli – lielākoties starp Latviju un Igauniju – atkārtojās ik mīļu gadu.
Ja runājam par atsevišķiem dramatiskiem notikumiem, tad jāatzīst, ka neviena no redzētajām sacensībām sprieguma, satraukuma un neparedzētu pavērsienu ziņā nevar mēroties ar Latvijas – Polijas spēlu jau t.s. Ulmaņa laikos. Kaut arī bija ieradies pats tautas vadonis ar visu svītu un miesassargiem, pirmais puslaiks beidzās ar 3:0 Polijas labā. Pārtraukumā sērojošie tautieši, galīgi nošņurkuši, klīda pa stadionu, vai nu traģiski klusēdami, vai arī pilnā balsī šķendēdamies. Volfgangs Dārziņš pat salauza pats savu pīpi, izmisuma pilnā sašutumā triekdams to pret celi kā zobenu pret grēcīga bruņinieka galvu. Otrā puslaika sākumā pie Polijas vārtiem izveidojās kaut kāds ņudzeklis. Krietnu brīdi visi tur stumdījās, līdz beidzot izrādījās, ka bumba atrodas poļu vārtos. Sekoja atturīgas gaviles, jo pirmo panākumu visi uztvēra bez nākotnes cerībām – kā vienīgo šai spēlē, kā Dieva žēlastības dāvanu nabadziņiem. Taču pēc kādām 20 minūtēm vienam no mūsējiem padevās brangi spēcīgs spēriens – un tieši poļu vārtos. 2:3! Vienā mirklī stadions pārvērtās. Visi, pašu Ulmani ieskaitot, pielēca kājās un sāka aurēt: „Sarauj! Sarauj! Trešos! Trešos!” Bet laiks naski traucās uz priekšu vien, sarkanbaltie futbolisti rāvās slapjās miesās, līda vai no ādas laukā, taču lielajā satraukumā viņi visu laiku šāva greizi un no pieprasītajiem vārtiem nekas nesanāca. Tad pavisam negaidīti kāds no skatītājiem iebrēcās nelabā balsī un tik sparīgi, ka noskanēja viss stadions: „Šeibeli!!!” Acumirklī viņam pievienojās pārējie skatītāju tūkstoši. Droši vien vareno rēkoņu „Šeibeli! Šeibeli!” varēja sadzirdēt līdz pat Pārdaugavai. Bet pats Šeibelis mierīgi sēdēja kopā ar skatītājiem, jo treneri bija izlēmuši, ka izlases spēlēm viņš jau par vecu – nepietikšot pulvera. Un tomēr! Skatītāji savu panāca. Gandrīz mežonīgas sajūsmas sagaidīts, Šeibelis uzrikšoja uz laukuma. Līdz spēles beigām bija palikušas labi ja piecas minūtes, bet slavenais futbolists nekādu izcilu rosību, kāda pienāktos tautas izraudzītajam glābējām, neizrādīja. Ar muguru pret poļu vārtiem viņš vienā mierā triņājās kaut kur starp centru un pretinieku soda laukumu. Šur tur jau atskanēja nosodoši uzbļāvieni: „Gurķis! Slīmests! Nodevējs!” Pa to laiku bumba bija nonākusi Šeibeļa tuvumā. Atsitusies pret zemi, tā negribīgi atkal palēcās. Un tad... Šeibelis tāpat atmuguriski pāri plecam ar vieglu un graciozu spērienu raidīja to uz poļu pusi un ieraidīja pašā vārtu augšējā stūrī. 3:3!!! Ja Jēzus Kristus pasludinātu cilvēcei mūžīgu dzīvošanu, nez vai gaviles būtu sajūsmīgākas nekā tobrīd gan tribīnēs un stāvvietās, gan uz paša spēles laukuma. Pat Ulmanis, nemaz nerunājot par personām, kuras viņu pavadīja, plivināja augšup uzrautās rokas un kaut ko nesakarīgu kliedza. Mnas tēvocis Artūrs gluži negaidot aplam skaļā balsī sāka skandēt dīvainus saukļus man toreiz vēl caur un cauri nesaprotamā valodā (laikam jau krieviski vai arī poliski...). Bet tēva kungs ar tādu sparu blieza savu „okstiņu” pa priekšējo sēdvietu aizmuguri, ka trāpīja kādam citam kungam tieši pa pakausi. Tā kā šis otrais kungs vispārējā ļembastā nepiedalījās un sēdēja pavisam kā pamiris, jādomā, ka viņš, iespējams, bija kāds no vietējiem poļiem. Draudēja izcelties turpat vai starptautisks skandāls. Paldies Dievam, konflikts tomēr izrādījās pārāk sīks un pamazām pagaisa vispārējā skaļumā.
Taisnība vien būs, ja teikšu, ka pirmskara gados bumbas spārdīšana uzskatāma par visu pusaudžu galveno un iemīļotāko nodarbošanos. Pat tad, kad viņu rīcībā nekādu bumbu nebija, - lika lietā visādus lupatu vīkšķus, tukšas konservu kārbas u.tml. Iztika arī bez zālāja – pilsētā, ja citur nevarēja, izmantojām kaut vai tā saucamo vārtu rūmi. Tas nekas, ka bieži nācās cilpot pakaļ aizbēgušajai bumbai līdz pašam ielas vidum, kur vienā laidā braukāja gan zirgu rati, gan automašīnas, gan tramvaji. Nudien, tīrie brīnumi, ka neviens no mūsu pulciņa nenonāca kādam braucamajam zem riteņiem. Vārtu stabus aizstāja kāda zemē nosviesta jaciņa, bet augšējo stūri noteicām pēc acumēra. Ja spēles laukums izvērstai darbībai izrādījās par šauru, atteicāmies no stūra sitieniem un turējāmies pie principa „trīs korķi – elfīts”. Tas nozīmē, ka trīs stūra sitienu (atvasināti no angļu valodas tos sauca par korneriem, puiku žargonā tātad – korķi) vietā komandai ir tiesības uz vienu 11 metru soda sitienu, kas vārtus sargātājiem draud ar vislielākajām briesmām. Sacensības – gan oficiālas, gan pusoficiālas, gan pavisam neformālas – tika rīkotas uz katra soļa, kur un kad vien radās iespēja. Katrai skolai un katrai klasei bija sava izlase, kas mērojās spēkiem gan tāpat vien uz savu roku, gan dažādos turnīros. Veidojās arī atsevišķu pagalmu un visvisādu citādu grupējumu komandas.”
