Sākot jau ar 1932.gadā soļotāja Jāņa Daliņa izcīnīto sudraba medaļu, katrās vasaras olimpiskajās spēlēs Latvijas atlēti bija mūs lutinājuši – Barselona, Sidnejā, Pekinā tika izcīnītas pa trim medaļām, Olimpiādes šūpulī Atēnās - pat četras.
Protams, medaļu skaits ļoti lielā mērā atspoguļo augstu sasniegumu sporta līmeni attiecīgajā valstī. Bet vai no mūsējiem mēs tās varam, drīkstam prasīt. Lai nokļūtu tur, pie valsts, Olimpiskās vienības finansējuma, sportists ziedo savu, savas ģimenes, sava sporta skolas trenera laiku un līdzekļus.
Turklāt arī infrastruktūra nav olimpisko medaļu līmenī. Sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns uzsver, ka Rīga ir vienīgā galvaspilsēta Eiropā, kur nav sava moderna stadiona, nav slēgtās vieglatlētikas halles, un rodas iespaids, ka nevienu tas īpaši neuztrauc, jo tāpat jau kādu medaļu no olimpiskajām spēlēm sportisti atvedīs.
Iespējams, medaļu neesamība šoreiz nāks par labu, jo nevarēsim vairs izlikties, ka viss ir kārtībā. Bet pie mums viss notiek pretēji - vēl pirms olimpiādes Latvijas valsts Finanšu ministrijas darbinieku personā nākamajam gadam augstu sasniegumu sportā paredzējuši par 20 procentiem mazāku finansējumu, salīdzinot ar šo gadu.
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis atzina, ka budžeta samazinājums par piektdaļu pirmsolimpiskajā gadā būtu smags izaicinājums, jo nāktos lemt, kam finansējumu atteikt. Par sportu atbildīgā Latvijā ir Izglītības un zinātnes ministrija, kuras ministrs Kārlis Šadurskis pirmdien Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmā" gan solīja par šiem 20 procentiem cīnīties.
Kamēr vieglatlēti Rīgā ziemas laikā būs spriesti trenēties neapkurinātajā Sporta manēžā, kamēr bobslejisti olimpiskajām spēlēm gatavosies piemājas šķūnītī, jebkura viņu pat tikai dalība četrgades lielākajā sporta forumā būs varoņdarbs.
