Kad trešais metiens iedūrās zālienā tikai nedaudz aiz 60 metru atzīmes un kļuva skaidrs, ka labāko astoņniekā latviete šajās olimpiskajās spēlēs nebūs, viņa bez kavēšanās devās pie tribīnēm aprunāties ar tēvu un treneri Gintu Palameiku. “Man galvenais bija, lai viņš nepārdzīvo. Jo pārāk lielas uzliktas cerības parasti nav pārāk labi. Lai arī kā būtu lemts, ir jāpriecājas par to, kas ir. Tāpēc es novērtēju savu startu finālā, un priecājos par to, ko sasniedzu. Bija mazliet mīkstas kājas un, to apzinoties, bija grūti iet un darīt – tas jau izmainīja dabisko lietu kārtību. Esmu priecīga, ka kaut kādā ziņā atkal saņēmos, pēdējā mēģinājumā uzmetu pāri 60 metriem, taču – mazliet nepiepildījuma sajūta tomēr paliek,” atzina Palameika. “Kvalifikācijā biju gatava gan psiholoģiski, gan fiziski, bet šodien nācu jau mazliet sagurusi. Kaut gan pie tā strādājām – mazliet pietupāmies, uz eksplozivitāti piestrādājām, patiešām gatavojāmies.”
Madaras pirmais metiens lidoja ārpus sektora, otrais – iedūrās tik tuvu, ka sportiste pati atteicās no mērījuma, apzināti pārkāpjot līniju, līdz ar to visa likme palika uz trešo mēģinājumu. “Pirmajā mēģinājumā tīri tehniski mazliet nepiecēlu metienu. Neredzēju, cik tālu aizlidoja, taču šķita, ka ar to varētu pietrūkt. Laukā tas bija pavisam mazliet. Kāpēc pēc tā negāju pie tēva parunāties? Es negribēju, tīri psiholoģiski. Es zināju, ko izdarīju nepareizi, un dažreiz šķiet, ka tieši koncentrēšanās un ieiešana sevī ir labāka – ja neesmu apjukusi, es varu izdomāt pati, kur bija kļūda. Otrajā metienā jau ieskrējienā sapratu, ka esmu iesākusi nepareizi, neapstādināju metienu un izmetu baigi pirms. Mana kļūda.” Madara noliedza, ka būtu traucējis noteipotais plecs, lai kaut zināms, ka tā uzturēšana kārtībā prasa pamatīgas pūles. “Cerēju uz trijnieku, neslēpšu. Un nedomāju, ka tas bija neiespējami. Gatava biju un vēl joprojām esmu, taču uzvarētāju var būt tikai tik, cik to var būt. Šoreiz pati mazliet nenostrādāju tā, kā vajadzēja.”
Cilvēkiem no malas var šķist nesaprotami, kā tas var būt – vēl nesen meta 65-66 metrus, pirms pāris dienām kvalifikācijā – 63, bet šodien – tikai 60. Palameika atgādina – šeit nesacenšas mehāniskas būtnes, bet gan dzīvi cilvēki. “Es jutos citādi. Tas ir tas cilvēciskais faktors – mēs neesam roboti, neesam ieprogrammēti. Neesam tādi, kādus mūs redz cilvēki televizora ekrānā – katru dienu vienādi. Tā nav. Katru dienu ir citas emocijas, un tas atstāj savas pēdas. Šodien gribēju būt mierīgāka, gribēju sakoncentrēties saviem metieniem, kas varētu lidot ļoti tālu, taču kaut kas man iztraucēja. Es jutu, ka šodien varētu būt grūti, taču negatavojos šādam iznākumam. Taču tā pa īstam jau nevar sagatavoties nekādam iznākumam,” Madaras balsī jūtams saprotams sarūgtinājums, taču par lielo spiedienu, kas uz viņas pleciem uzgūlās pēc tam, kad cita pēc citas neveiksmes piedzīvoja pārējās Latvijas komandas cerības, viņa nesūdzas. “Es domāju, ka tas savā ziņā ir pat pluss – visi cer, un arī mēs paši ceram. Ja mēs necerētu, nebūtu jēgas sportot – tad dzīvei nav mērķa.”
Bet Palameikai tāds ir – jau pēc nedēļas, 25. augustā nākamais starts Dimanta līgas posmā Lozannā, kur Latvijas rekordiste patlaban ir disciplīnas kopvērtējuma līdere, un šo statusu nevēlas atdot kādai citai. “Tieši tā. Nākamais mērķis ir uzstādīts.”
