Štrombim trešais zelts. Sam/Šme vismaz sudrabs, tāpat kā Nastjai Grigorjevai. Laura, Madara un Zigis iepriecinās ar bronzu. Nu un tad jau vēl izšaus kāds, no kura tas tiek gaidīts mazāk vai netiek gaidīts vispār. Tā rēķinot, kādas septiņas medaļas saskrien. Bet, palūkojoties objektīvi, vai kaut viena no šīm medaļām būtu uzskatāma par likumsakarību? Cik vispār Latvijai vasaras olimpiādēs bijis likumsakarīgu godalgu? Štrombergam? Neesmu BMX eksperts, bet, manuprāt, iespēja izcīnīt zeltu šajā sporta veidā ir krietni mazāka nekā piedzīvot liktenīgu kritienu jau pirmajā trases līkumā. Turklāt pat ne savas vainas dēļ. Ščerbatiham? Iespējams, ka pēdējo 20 gadu laikā to tiešām varētu nosaukt par vienīgo likumsakarīgo medaļu.
Olimpiskās spēles ir vēl tikai pusē un līdz šim nogrieznim medaļu no Latvijas sportistiem, visticamāk, neviens arī negaidīja. No Samoilova un Šmēdiņa to vairs arī nesagaidīsim. Ikauniece-Admidiņa, Palameika, Štrombergs, Grigorjeva, Sirmais, Plēsnieks, Prokopčuka. Varam un vajag cerēt uz visiem šiem sportistiem, bet par likumsakarīgām medaļām runāt grūti. Nesirgstu ar mazvērtības kompleksiem, bet Latvijai katra olimpiskā medaļa būtībā ir vesela stāsta vērta, kurš parasti sākas ar vārdiem „Par spīti tam, ka…”. Olimpiskā medaļa Latvijai nav likumsakarība, bet gan ekskluzīvs panākums.
Tieši tādēļ nebūtu pareizi ieņemt sporta lielvalstu pozīciju un savu atlētu olimpisko ciklu novērtēt pēc viena turnīra. Arī pēc izstāšanās no olimpiskā turnīra Saša un Jānis ir Latvijas labākais pludmales volejbola pāris. Ja Laura, Madara, Māris vai Nastja nedabūs medaļu, tad viņi tik un tā būs labākie Latvijā savā sporta veidā un disciplīnā. Amerikāņi vai krievi savā saimniecībā uztaisīs ķeizargriezienu – Džona un Pītera vietā nāks Stīvens un Maikls, vidējais skatītājs varbūt pat nepamanīs atšķirību. Bet mums ir tikai daži pasaules līmeņa sportisti.
Mēs nevaram atļauties norakstīt pasaules un Eiropas čempionātu medaļas, ja šos titulus neizdodas nostiprināt ar olimpiskajām godalgām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas sportistiem pasaules un Eiropas čempionāti ir tādi paši maizes mači kā olimpiskās spēles. Arī tajos jāizpilda kritēriji, lai saglabātu valsts atbalstu. Gribas ticēt, ka Latvijai šajā olimpiādē būs kāda medaļa, taču tā nebūs likumsakarīga. Visticamāk, ja uz to paraudzīsimies no skatu punkta ārpus mūsu valsts robežām, tad medaļu varēs nosaukt pat par mazāku vai lielāku pārsteigumu.
