Salīdzinot ar iepriekšējām spēlēm, nekas būtiski nav mainījies - Latvijas izlasi uz priekšu joprojām velk Edgars Masaļskis, Kaspars Daugaviņš un Lauris Dārziņš. Vienīgi bija redzams, ka laukumā esam gājuši augstākajā koncentrēšanās līmenī, tādēļ vairs nebija muļķīgu noraidījumu. Protams, iespaidu atstāja nogurums, bet vismaz bijām saņēmušies morāli un pagarinājumā salauzām austriešu pretestību. Lai gan viņiem noslēgumā bija trīs ļoti labas iespējas, un nebija pārāk tālu no vakardienas nelaimes. Labi, ka Edža rādīja brīnumus. Un tā parasti ir: ja neiemet tu, iemetīs tev. Iemetām!
Vienīgos vārtus ielaidām pavisam muļķīgi: Andris Džeriņš zaudēja iemetienu, un pēc tam visi latvieši kaut kur aizbrauca. Braienam Leblēram neviens netraucēja, neviens nemaisīja. Labi, ka nenokārām degunus un turpinājām spēlēt, un rezultātu deva izmaiņas virknējumos - Džeriņa vietā stājās Miks Indrašis, bet Daugaviņš spēlēja centrā. Kopumā Austrijas izlase demonstrēja labu hokeju, tāpat kā visā turnīrā, un viņiem trūkst divi uzbrucēji no Nacionālās hokeja līgas.
Protams, jāpiemin fakts, ka tikai vienā no sešām spēlēm pamatlaikā esam guvuši vairāk par vieniem vārtiem. Laiks, kad pietika tikai ar meistarību, ir sen beidzies. Bez darba tā nav neko vērta. Bez cīņas un pa tīru ledu var spēlēt tikai veterānu čempionātā, kur nedrīkst grūstīties, nedrīkst mest ar atvēzienu. Tikai tur var mizot pa brīvu ledu.
Mēs nelienam uz vārtiem, un tādēļ netiekam pie vairākumiem. Kad sasniedzam pretinieku zonu, ejam un bakstāmies stūros, nevis lienam uz vārtiem. Tas nav hokejs. Jālien pie tuvā staba, uz vārtu priekšu, jātaisa bīstami momenti. Un tad ķeksēs, āķēs, gāzīs. Taču spēlētāji to nevēlas darīt, jo vārtu priekšā sit, grūsta, sāp. Ir nepieciešams raksturs, jālien, neskatoties uz nevēlēšanos.
Tāpat, lai kāds nogultos un bloķētu metienu, mums nepieciešams varoņdarbs, bet citās komandās spēlētāji zem ripām sēžas bez izņēmuma. No stūriem un aizvārtes nevar iemest, tāpēc divas minūtes pret tevi neviens nepelnīs - tu neesi bīstams. Izņēmums ir Daugaviņš - tur ripu, lien, uzreiz var redzēt, ka cilvēks spēlējis Nacionālajā hokeja līgā. Un tad, kad viņš lien, no ripas nenogrūdīsi, jo priekšā nolikts korpuss.
Paskatieties, kā kanādieši vai zviedri pietur ripu - viss sākas ar korpusu. Viņi izvēlas tādu pozīciju, kurā nemaz nav iespējams tikt klāt ripai. Kaut vai Jaromīrs Jāgrs čehiem - kad viņš nostājas pie apmales un noliek priekšā muguru, bez noraidījuma ripai nemaz klāt netiksi. Bet ar to jāstrādā treniņos. Zviedrijā to māca bērniem - laba slidošana, stāja, fiziskā sagatavotība.
Ja nav meistarības, jāstumj ar raksturu. Kod kājā, iestum kopā ar vārtsargu. Ja Oļegs Znaroks nebūtu iestūmis ripu vārtos kopā ar vārtsargu, mēs 19. gadu pēc kārtas nepiedalītos pasaules čempionātā.
Tagad ir trīs dienas, lai tiktu galā ar mazajiem savainojumiem. Bet pēdējais pretinieks Francija nav nekāda dāvana, komanda rāda skatāmu hokeju. Cerams, būsim aizmirsuši divus zaudējumus pārbaudes spēlēs. Jāaizvada labākais mačs pasaules čempionātā, jo atbildības slogs mazinājies, jāizcīna trīs punkti. Taču pretī būs tehniska komanda - Žiljēns Derosjē, brāļi Tedijs un Stefans Da Kostas, Damjens Flerī, Antuāns Rusels.
