Vulverhemptonas universitātes sporta skolas biostatistikas profesora Alana Nevila vadītajā pētījumā izvērtēti pēdējās desmitgades vadošie sprinteri starp sievietēm un vīriešiem 100 metru distancē.
Pētījumā atrisināta ilggadīgā mīkla, kā sprinteri var turpināt kāpināt skriešanas ātrumu.
100 metru sprinta distances skrējēju ātrums ir palielinājies tādēļ, ka sprinteri ir kļuvuši garāki un slaidāki, kas viņiem nodrošina priekšrocību salīdzinājumā ar citiem sportistiem.
ReklāmaTas izskaidro, kāpēc jamaikiešu sprinta superzvaigzne Useins Bolts, kas ir 1,95 metrus garš un 76 kilogramus smags, spēj skriet ar krietni lielāku ātrumu nekā viņa konkurenti.
Leģendārais skrējējs Karls Lūiss, kuram piederēja vairāki pasaules rekordi deviņdesmitajos gados, ir 1,91 metru garš un sver 80 kilogramus, līdz ar to viņa ķermenis nav tik labi pielāgots kā Boltam, secinājuši pētnieki.
Gariem sprinteriem ir lielāks ādas virsmas laukums, kas ļauj viņiem labāk izdalīt siltumenerģiju no ķermeņa, kas savukārt ļauj muskuļiem vairāk strādāt, secinājuši pētnieki.
Gara auguma skrējējiem ir arī garāks solis, kas ļauj attīstīt lielāku ātrumu,
«Pastāv spēcīgi pierādījumi, ka garākas un slaidākas personas ir daudz veiksmīgākas sprintā. Vēl pirms dažiem gadiem sprinteri bija masīvi un muskuļaini, pat viņu ķermeņa augšdaļa. Taču pēdējo desmit gadu laikā labāki panākumi bijuši slaidākiem skrējējiem,» skaidroja profesors Nevils
