Cīņa ar dabas izaicinājumiem, smiltīm, dubļiem, kalniem, mākslīgi radītiem šķēršļiem, motociklu un vienam ar otru – tā varētu raksturot šīs Red Bull sacensības, kur kritieni, moču iestigšana un sportistu bezspēks bija redzams ik uz stūra. Lai sacīkstes būtu vēl grūtākas, sportisti trasē devās vienlaikus, līdz ar to, no sportistiem tika prasīta ļoti augsta sagatavotība. Dalībnieku skaits bija vairāk nekā kupls - kvalifikācijas braucienā devās 1011 sportisti, no kuriem pirmo testu izturēja 924 sportisti. No šiem 924 sportistiem, kas spēja izbraukt kvalifikāciju, tikai 500 tika finālā. Savukārt fināla diena līdz pirmajam laika kontroles punktam jeb „čekpointam” netika 15 sportisti, līdz ar to rezultātos svētdienas redzami tikai 485 dalībnieki.
Cik daudz var izdarīt 7 sekundēs?- tas atkarīgs no katra pašā spējām. Motosportā, ja izdodas atrauties par sekundi, tas var likties daudz, bet ja esi kādam aiz muguras – sekunde var būt vairs neatgūstama. Arī šeit, Red Bull 111 Megawatt sacensībās, kad trasē jādodas vairāk nekā deviņsimt sportistiem, un pirms starta cauri ķiverei un aizsargbrillēm redzams ceļš uz teju neiespējamo, jau kādam sportistam priekšā krītot, 7 sekundes nav nekas. Taču tieši ar tik lielu intervālu – 7 sekundēm – sportisti devās kvalifikācijas braucienā. „Pirmā diena bija kvalifikācija - 4 testi - 2 prologa un 2 krosa trasē. Par cik startēju ar 82. numuru, kvalifikācija bija jāsāk ļoti ātri, sportistus laida ar 7 sekunžu intervālu. Pirmais bija krosa tests un tad uzreiz prologs. Krosa testa sākums bija „baigi” labs un tad trases pēdējā trešdaļā pārsitu pakaļējo riepu – sapratu, ka atslābt nevar un jāvelk cik spēka ar tukšu riepu,” atklāj labākā rezultāta uzrādītājs Aivars Kukojs.
Kvalifikācijas laikā sportistiem bija jāveic vairāki apļi, pa starpai motociklu mugurā pildot dažādus speciālos testus jeb šķēršļus, kas no sportistiem prasīja pamatīgu meistarību. „No organizatoriem bijām sapratuši, ka starp testiem nedrīkst pārsniegt 30 min. laika, tādēļ ātri braucu mainīt tukšo riepu un pēc tam uzreiz uz Prologa testu,” turpina Kukojs, „to nobraucu nedaudz pāri piecām minūtēm. Tad sekoja nākamais kvalifikācijas aplis, bet startējām ar numuriem no otras puses – līdz ar to mans starts bija gandrīz pašās beigās – starp 18:00 un 19:00. Atkal krosa trase – nodomāju, ka labošu savu rezultātu, bet nekā – pēc 2000 braucieniem, kas jau dienas laikā veikti, trase bija pārvērtusies kara laukā ar nenormālām bedrēm. Rezultātā biju lēnāks nekā pirmajā braucienā ar visu tukšo riepu.”
Kad sacenties ar vairāk nekā 900 konkurentiem sporta veidā, kur pat sekunžu simtdaļa var likt uzvarai izslīdēt no rokām, laiks ir neizsakāmi dārgs, taču, lai kā gribētos, pulksteni neapstādināsi – jācīnās līdz galam. „Tuvojoties vakaram bija palicis vēl pēdējais Prologa piegājiens. Paskatījos uz rezultātu un sapratu, ka Prologu vajag nobraukt par minūti ātrāk nekā iepriekš, kad to paveicu nedaudz pāri piecām minūtēm. Aizbraucu uz prologa testu, kur priekšā bija kādi 50-70 sportisti. Sagaidīju, kad visi aizbrauc, lai trase atbrīvotos no braucējiem, kas iepriekš traucēja nobraukt ātrāk. Kad tā atbrīvojās, devos iekšā – pāris kļūdas un finišs. Skatos laikus un ir 3,5 minūtes – ir labi, tieku finālā ar 238.vietu.” par pirmo dienu noslēdz Aivars.
Neatlaidīgi cīnījās arī abi pārējie Latvijas pārstāvji, kuriem šoreiz diemžēl nepaveicās – katra mazākā kļūda maksāja ļoti dārgi – vietu fināla sacensībās svētdien. Raitim Kalniņam lielāko izaicinājumu sagādāja lielie akmeņi – tieši tie liedza iespēju vēl vienam pašmāju ekstrēmistam kvalificēties: „Ļoti laba pasaules līmeņa sacensību pieredze. Diemžēl, lai kvalificētos pietrūka nieka 27 sekundes, kā dēļ otrajā dienā nonācu skatītājos. Krosa testā gāja pietiekami labi, taču enduro testā sanāca iesprūst akmeņos 2 reizes pēc kārtas, kur tika pazaudēta apmēram minūte. Nākošgad noteikti piedalīšos atkal.”
Jāmin, ka abi iepriekšēji sportisti, gan Raitis, gan Aivars šosezon guva ļoti vērtīgu, bet, protams, arī tikpat ekstrēmu un pārbaudījumiem pilnu pieredzi Red Bull Romaniacs daudzdienu Enduro motosporta sacensībās Rumānijā. Taču trešais dalībnieks, Kalvis Kušķis, kurš traumas dēļ Romaniacs sacensības izlaida, šeit piedzīvoja Red Bull sacīkšu debiju: „Mana pirmā reize pasaules līmeņa sacensībās. Prologs jeb ekstrēmais tests bija perfekts, ļoti interesants un tur veicās labi. Krosa tests nebija sarežģīts, bet prasīja daudz spēka – pus testā jau fiziski nespēju braukt ātrāk, līdz ar to diezgan lēns rezultāts. To, ko zaudēju krosa testā, ieguvu prologā, taču ar to bija tieši 47 sekundes par maz, lai kvalificētos. Tehnika strādāja kā pulkstenis, bez nevienas aizķeršanās. Tehniku biju sagatavojis labi, bet piekliboja fiziskā sagatavotība. Nākamgad noteikti brauksim atkal un, cik noprotu no dažādiem jautājumiem, daudz kuplākā skaitā.”
Līdz ar to pirmā diena, pārbaudot sportistu izturību un sagatavotību, tika noslēgta. Finālā iekļuva Aivars Kukojs, bet Raitis Kalniņš un Kalvis Kušķis guva milzu pieredzi, parādot, ka latvieši var – galvenais ir uzdrīkstēties!
„12:00 stājāmies uz starta, starts vienos vienpadsmit, pēc Megawatt laika. No plkst.: 12:00 visus sportistus sakārto pa rindām – man 4.rinda, katrā rindā 70 braucēji,” iesāk Aivars. Priekšā lielākais izaicinājums - pašas sacensības. No 1011 braucējiem 500 sportisti iekļuva svētdienas finālā, kur jau no paša sākuma bija jācīnās ne tikai ar trasi, bet arī vienam ar otru, trasē dodoties vienlaicīgi. „Starts - izraujos savas rindas priekšgalā, pirmais līkus un esmu kādā 7. – 8. pozīcijā. Tad sekoja krosa trase kādus 5 km., kur apdzinu vēl kādus 3 sportistus no savas rindas. Tālāk sekoja kalns augšā, kas pāriet jau no krosa trases kārtīgā Megawatt karjerā – un tad tik sākās - priekšā nenormāls sastrēgums ar sportistiem no 1.,2.,3. starta rindas, saprotu, ka te gaidīt nevar un sākas kārtīgs „Hard” jeb smagais enduro vardu tiešajā nozīme.” viņš stāsta.
Tā vien liekas, ka cīņas karstumā sportisti savā acu priekšā redzēja vien finiša līniju, uz kuru jātiecas, tādēļ bez skarbākām emocijām neiztikt – tas ir īstu vīru sports, kur, kā jau daudzos citos sporta veidos, strādā princips – draugi dzīvē, konkurenti trasē. Tā pēc Aivara sacītā varētu raksturot arī svētdienas sacensības: „Trasē tika izkarots katrs metrs uz priekš, tur visi gāja rats ratā un, ja kāds nelaida garām, tad tika stumts malā - poļu laipnība bij beigusies, ieslēdzas princips, ja ne tu, tad tevi izstum no trases. Protams, ik pa laikam trasē kāds vieglāks gabals arī parādījās, kam atkal seko nenormāli stāvi kalni, kur atkal priekšā ir sastrēgumi - ar acīm tika meklētas tukšās vietas uz kalna, bet, kuru principā nav, jo visur bija sakrituši braucēji.” Lai gan sportista stāstītais atgādina filmu par apokalipses laiku, kur ik uz stūra redzami kritušie, tieši tā norisinājās šīs – vienas no pasaules smagākajām – motosporta cīņām.
Lai gan no malas šo motorizēto nezvēru savaldīšana tik ekstrēmā trasē liekas iespaidīga, no sportistiem tā prasīja milzum daudz enerģijas un pilnīgu atdevi. Visa pamatā sagatavotība un paškontrole – galvenais neizstāties. „Pēc 2-2,5 stundu cīņām biju nenormāli saguris, spēka vairs nebija, bet jāturpina - jo tālāk tiek, jo mazāk braucēju trasē. Skatījos, ka mocim bākā benzīna bija jau ļoti maz, palikuši kādi 2 litri, bet trasei galu vēl neredzu. Braucu tālāk un palika vieglāk, jo braucēju pavisam maz, bet degvielas arī - nobraucu vēl kādas 30min. un, skatoties mocim bākā, saprotu, ka šodien laikam gonka ir beigusies - nebūšu ticis līdz pildīšanās zonai un bākā tikai grami 200 - nav veikts pat viens aplis. Emocionāli biju jau sagrauts, bet vēl turpināju - uzbraucu kārtējā kalnā un redzēju starta zonu, bija jātiek pāri vel kādiem 5 kalniem. Tiekot līdz pēdējam finiša kalnam, tiesnešiem prasīju, kur pildīšanās - viņi teica, ka uzreiz pāri kalnam ir. Sapratu, kur esmu - jātiek pāri kalnam, bet degvielas bākā vairs nav. Prasīju tiesnešiem, lai dabū man nedaudz benzīna, bet viņi atbildēja – kamēr mocis rūc, lai mēģinu ar vienu šāvienu uzbraukt finiša kalnā un tad kalna otrā pusē var aizripot līdz pildīšanas zonai. Saņemos un ar visu, kas palicis, šāvu augšā. IR! Izdevās ar pirmo reizi - tiku pildīšanas zonā, kur mani sagaidīja mūsu čaļi. Skatījos pulkstenī un sapratu, ka turpināt nav jēgas, viens aplis ir pievarēts ar laiku 3 stundas (kopā dotais trases laiks visiem 4st. 3 apļiem). Emocionāli un fiziski esmu noguris un saku, lai ielej tikai drusku degvielas - lai tiktu līdz padokam,” par emocionāli un fiziski smago dienu atklāj Aivars.
Pieveicot pirmo apli sportists apsēdās, lai padzertos un nedaudz atvilktu elpu. Taču, skatoties riņķi esot radusies dīvaina sajūta, jo neviens cits braucējs tobrīd nav bijis pildīšanās zonā, tikai kādi 500 mehāniķi. Uz jautājumu, kur visi ir, Klāvs (mehāniķis, palīgs) atbildējis, ka tikai retais ticis tik tālu – kopskaitā līdz šai vietai bijuši 80 – 100 konkurenti. „Teicu Klāvam, lai lej pilnu bāku – maucam tālāk – redzēs, cik varēs nobraukt atlikušajā laikā. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu tālu izkarojis pozīcijas no citiem braucējiem, ja jau tik maz ir pildījušies. Tā es nobraucu vēl pus apli,” komentē Kukojs.
Dienas izskaņā tika noskaidrots, ka finišu no 500 sportistiem sasniedza tikai 18 sportisti, pievarot visus trīs apļus, bet Aivars Kukojs izcīnīja augsto 85.vietu. Pēc visa piedzīvotā visi trīs sportisti atzīst, ka sacensības gan fiziski, gan emocionāli bija ļoti smagas – kārtīgas smagā enduro cīņas. Kalnos braukšanā daudz deva arī iepriekšējā pieredze Red Bull Romaniacs sacensībās. Noslēgumā Aivars vien piebilst: „Organizatori šogad bija pacentušies uztaisīt tik smagu trasi, ka 3 apļus noteiktajā laikā izbrauca tika 18 pasaules līmeņa braucēji, man sacīkstes patika un esmu gandarīts par rezultātu, un vispār grūti tās nosaukt par sacensībām, drīzāk tās būtu enduro kaujas lauks.”Sakām paldies šiem trim sportistiem, kuri uzdrīkstējās kļūt par pirmajiem Latvijas pārstāvjiem izaicinošajās Red Bull 111 Megawatt sacensībās. Cerēsim, ka viņu piemēri kalpos arī citiem sportistiem kā iedrošinājums pieņemt izaicinājumus. Zināms vien tas, ka par Raiti Kalniņu, Aivaru Kukoju un Kalvi Kušķi dzirdēsim vēl gana daudz.
Informāciju sagatavoja:„apPasaules“ preses pārstāvji
