Enco Ferrari piedzima 1898. gada 18. februārī Itālijas pilsētā Modenā, taču bērnībā un pusaudža gados tā arī neieguva izglītību. Tomēr jau tad viņš kopā ar ģimeni apmeklēja autosacīkstes Boloņā, kas arī radīja Enco vēlmi pašam kļūt par autosportistu.
Tas bija grūts periods - Pirmā pasaules kara laikā no gripas nomira viņa tēvs Alfredo un vecākais brālis, arī Alfredo. Pats Enco tika iesaukts Itālijas armijas Trešajā kalnu artilērijas pulkā, taču 1918. gadā pats gandrīz kļuva par upuri gripas epidēmijā, kas tolaik plosījās Itālijā. Enzo tika atbrīvots no armijas, tomēr atveseļojās. Atgriežoties mājās viņš ieraudzīja, ka ģimenes bizness ir izjucis.
Izglītības trūkuma dēļ jaunības gados Ferrari nebija viegli atrast darbu, tomēr visi algotie darbi, ko viņš darīja, bija saistīti ar automobiļu nozari. Galu galā Enco sāka strādāt kādā mazā uzņēmumā "Costruzioni Meccaniche Nazionali" ("CMN"), kas lietotas kravas mašīnas pārtaisīja par maziem pasažieru auto. 1919. gadā, drīz pēc pievienošanās šai kompānijai, Ferrari uzsāka savas gaitas autosportā, pārstāvot CMN karogu sacīkšu trasēs. Tomēr panākumi izpalika - CMN bija pārāk maza komanda, lai spētu piepildīt savas ambīcijas autosportā.
Jau 1920. gadā viņš kļuva par daudz lielākās auto rūpnīcas "Alfa Romeo" pilotu vietējām sacīkstēm un Ferrari rezultāti uzlabojās. Trīs gadus vēlāk, sacensību laikā Ravennā, nu jau pilnvērtīgais sacīkšu braucējs iegādājās trakojoša zirga emblēmu, kas kara laikā bija rotājusi Itālijas slavenākā lidotāja Frančesko Barakas iznīcinātāju. Šo zirga attēlu Barakam bija iedevusi māte, bet 1932. gadā Ferrari to pirmo reizi sāka izmantot uz sacīkšu mašīnām, radot leģendāro "Ferrari" emblēmu.
Tikmēr Ferrari rezultāti sacīkstēs kļuva arvien labāki un "Alfa Romeo" vēlējās dot viņam iespēju piedalīties arī nozīmīgākās sacensībās. Pats valsts līderis Benito Musolīnī apbalvoja viņu par autosportista prasmēm. Tomēr no "Alfa Romeo" piedāvājuma Enco atteicās un kādu laiku sacīkstēs nestartēja nemaz, tomēr turpināja strādāt pazīstamajā itāļu kompānijā, pirms 1929. gadā izveidoja pats savu autosacīkšu komandu "Scuderia Ferrari". Enco bija iecerējis uzlabot "Alfa Romeo" rūpnīcas automašīnas, ko arī veiksmīgi spēja izdarīt. Ferrari pats aktīvas sporta gaitas pameta 1932. gadā, sapratis, ka vairāk viņu interesē tehniskās lietas.
Tajā pašā gadā Enco apprecējās ar savu iecerēto vārdā Laura un drīz pēc tam viņiem piedzima dēls, ko nosauca par Alfredo. Viņam bija jākļūst par Enco Ferrari diženo darbu turpinātāju, tomēr Alfredo Ferrari nomira jau 1956. gadā no muskuļu distrofijas.
Pirms Otrā pasaules kara "Ferrari" kļuva par vienu no Eiropas labākajām sacīkšu komandām, kuras sastāvā brauca arī leģendārais Tacio Nuvolari. Tomēr trīsdesmitajos gados Eiropas autosportā dominēja nacistiskās Vācijas rūpnīcas "Mercedes" un "Alfa Romeo" - tur, kur startēja šīs "sudraba bultas", citiem bija vājas izredzes uzvarēt. Tomēr 1935. gada Vācijas "Grand Prix" iegāja vēsturē ar Nuvolari prasmīgo braucienu Nirburgringā un uzvaru pār vācu grandiem. Taču tas nebija viegls laiks, jo "Alfa Romeo" savu dalību no sacīkstēm uz dažiem gadiem finansiālu apsvērumu dēļ bija spiesta atsaukt, bet "Ferrari" komanda tikai pateicoties kompānijas "Pirelli" atbalstam spēja tikt pie mašīnām, lai varētu turpināt piedalīties sacīkstēs.
Ferrari drīz sāka veidot savas konstrukcijas, kā arī ražoja un piegādāja detaļas citām sacīkšu komandām, bet tikmēr pasaulē jau bija sācies karš.
Drīz pēc tā beigām, 1947. gadā, tika izveidots pirmais automobilis, kuram tika dots "Ferrari" vārds un radīta kompānija "Ferrari S.p.A."", kas pastāv joprojām. Tas bija laiks, kad ekonomika pamazām uzplauka un Ferrari šo laiku izmantoja savā labā. Jau 1950. gadā viņš ar savu komandu un paša konstruētām sacīkšu mašīnām uzsāka dalību tikko izveidotajā F1 pasaules čempionātā, kur vienu gadu vēlāk Silverstounā argentīnietis Hosē Froilans Gonzaless atnesa pirmo "Ferrari" uzvaru. Šobrīd "Scuderi Ferrari" var lepoties ar 221 uzvaru, 15 pilotiem čempioniem, kā arī 16 izcīnītiem Konstruktoru kausiem. Taču ceļš uz šiem panākumiem bija garš un pašlaik "Ferrari" ir vecākā komanda Formulā 1.
Jo īpaši tajos laikos, autosports bija bīstams, ko apliecināja notikumi 1957. gada tolaik ļoti populārās "Mille Miglia" sacensības. Traucoties ar 250 km/h lielu ātrumu, Alfonso de Portadžo pilotētajam "Ferrari" sprāga riepa un auto ielidoja skatītāju pūlī, nogalinot deviņus cilvēkus, tostarp piecus bērnus. Enco Ferrari un riepu ražotāji "Englebert" tika apsūdzēti slepkavībā, jo tā vietā, lai mašīnu apturētu un nomainītu riepu, komanda izvēlējās sacensības turpināt. Tiesa ilga līdz 1961. gada, pirms Enco tika attaisnots. Tie bija laiki, kad "Ferrari" mašīnas plūca uzvaru laurus arī Lemānā.
Taču panākumi neturpinājās mūžīgi, daudzās sacīkšu klasēs uzvaras izpalika un tie bija papildus tēriņi. Tāpat Eiropā tika ieviestas jaunas auto drošības prasības un uzliktas prasības izplūdes gāzu daudzumam ielas automobiļiem. Tas kļuva par pārāk smagu slogu "Ferrari" un Enco 50% no savas firmas pārdeva Itālijas autoražotājiem "FIAT". Pa to laiku pats Ferrari saglabāja 100% kontroli pār sacīkšu aktivitātēm, bet "FIAT" līdz pat viņa nāvei maksāja Enco milzīgas nodevas par iespēju izmantot Maranello un Modenas rūpnīcas. 1988. gadā "FIAT" pārņēma jau 90% no "Ferrari" akcijām.
Interesanti, ka jau 1963. gadā Ferrari piedāvāja savu rūpnīcu par 18 miljoniem ASV dolāru iegādāties "Ford", tomēr sarunas itālis neturpināja, kad saprata, ka viņam šāda darījuma noslēgšanas gadījumā nebūs iespēja pilnībā kontrolēt komandas gaitas autosportā.
1971. gadā Ferrari atkāpās no ielas mašīnu ražošanas nodaļas direktora amata, bet trīs gadus vēlāk par "Ferrari" komandas vadītāju iecēla Luku di Montedzimolo, kurš šobrīd jau ir kompānijas prezidents.
Pašam Enco Ferrari esot bijis autoratīvs vadības stils un visi viņu atceras kā personību, kurš gandrīz nekad nepieķeras saviem pilotiem, visu vērību vēršot uz komandas kopējiem panākumiem sacīkšu trasēs. To, ka savus braucējus nedrīkst uztvert par draugiem, Ferrari saprata jau sen pirms tam, kad 1933. gadā gāja bojā Džuzepe Kampari un 1955. gadā nositās Alberto Askari, ar kuriem Enco bija tuvas attiecības.
Daudzi kritizēja Ferrari par to, ka viņš izdara psiholoģisko spiedienu uz saviem pilotiem, izraisot iekšējās cīņas komandas pilotu starpā, radot saspīlētu gaisotni. Autosportists Tonijs Brukss apgalvoja, ka tādā veidā Ferrari esot cerējis uz augstākiem rezultātiem, jo cīņā par pirmā numura vietu komandā braucēji būtu gatavi sasniegt vēl jaunas ātruma robežas. Iespējams, tieši šādas iekšējās konkurences dēļ 1982. gadā gāja bojā Žils Vilnēvs, kuram tobrīd bija saspīlētas attiecības ar otru "Ferrari" braucēju Didjē Pironī. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, pilotējot "Ferrari" mašīnas, bojā gāja tādi braucēji kā Alberto Askari, Eiženio Kastelotti, Alfonso de Portadžo, Luidži Muso, Pīters Kolinss, Vulfgans fon Tripss un Lorenco Bandīnī.
Būdams slavens personāžs autosporta pasaulē, Enco Ferrari tomēr reti sniedza intervijas un dzīvoja ļoti rezervētu dzīvi. 1945. gadā Ferrari no mājkalpotājas Linas Lardi piedzima otrais dēls. Taču, tā kā šķiršanās Itālijā tajos laikos bija aizliegta, pasaule par Enco dēla Pjero eksistenci uzzināja vien 1978. gadā, pēc Ferrari sievas Lauras nāves. Šobrīd Pjero Ferrari ir "Ferrari" kompānijas viceprezidents un viņam pieder 10% akciju.
Enco Ferrari nomira 1988. gada 14. augustā Maranello. Viņam bija 90 gadi. Pasaule par Enco nāvi uzzināja tikai divas dienas vēlāk, jo tāda bija viņa paša pirmsnāves vēlēšanās. Drīz pēc viņa aiziešanas viņsaulē Itālijā notika kārtējais F1 posms. "Ferrari" piloti Gerhards Bergers un Mikele Alboreto finišēja pirmajās divās pozīcijās un tā bija vienīgā reize togad, kad uzvaru neizcīnīja "McLaren" komanda.
Izmantotie resursi:Bio: Shows, Video, TV Schedule and More...INFOKERALASWikipedia
