Droši vien pēc tādas uzvaras emocijas bija sevišķi spēcīgas, jo cīņa bija tiešām dramatiska?- Protams, prieks bija liels, jo pirmais pieaugušo tituls, bet sanāca viss tiešām kā trillerī, kā tagad jau daudzi raksta. Raušanā biju tuvu tam, lai vispār paliktu bez rezultāta, tā kā varu tiešām būt priecīgs, ka viss beidzās tik labi.
Vai jau esat tikuši skaidrībā, kas īsti notika un kāpēc pirmie divi piegājieni bija neveiksmīgi?- Sakumā pat nesapratu, kas notiek, bet bija lielas dusmas pašam uz sevi, ka netieku ar šo svaru galā. Pēc tam treneris teica, ka rupji kļūdījos, kārtīgi nenostrādājot ar rokām, bet citi treneri, kas arī bija skatījušies manus mēģinājumus, arī pieļāva, ka starts nebija tik zems, kā būtu vajadzīgs. Tāpēc ne tikai neizdevās nofiksēt svaru, bet pat īsti sākt celšanu. Vēl viena lieta – iespējams, pirms došanās uz pirmo mēģināju, vajadzēja vēl nedaudz iesildīties, jo bija kādi četri pieci gājieni, pirms startēt varēju sākt es.
Ko treneris Andruškevičs teica pirms raušanas pēdējā mēģinājuma?- Visi bijām apjukuši, un arī trenerim vajadzēja nomierināties. Paskatījās, kā ceļ citi, aprunājās ar mani, un tad izlēma, ka jāpārceļ svars uz 177 kg. Man jau nebija jau variantu – vainu ir, vai nav. Protams, ja paliktu bez rezultāta raušanā, varētu vēl pacīnīties par mazajām medaļām grūšanā, lai gan daudzi sportisti tādā situācijā vienkārši pārtrauc startēt. Tāpēc bija jāpaceļ, un bija liels atvieglojums, ka tas izdevās. Treneris nostrādāja ļoti labi, redzot, ka spēka man pietiek un tāpēc pieteica lielāku. Pirms piegājienā vēl veicu divus iesildīšanās vingrinājumus, un viss izdevās veiksmīgi.
Pēc tādiem notikumiem raušanā grūšanai gatavojāties kaut kā citādāk?- Par to, kas bija noticis pirms tam, vairs nedomājām. Bija kārtīgi jānostrādā grūšanā, un tam arī koncentrējāmies. Pirms sacensībām gan vairāk biju noskaņojies uz konkrētiem rezultātiem nevis medaļām, bet tagad, protams, bija jādomā par taktiku, kā pie kādām medaļām tikt.
Vienu brīdi bija pieteikti 230 kilogrami, bet beigās varēji atļauties celt arī 226. Kādas tobrīd bija sajūtas, vai ar četriem kilogramiem vairāk arī būtu ticis galā?- Domāju, ka būt pacēlis arī 230, jo nekas jau cits neatliku. Ja treneris saka, ka jāceļ tāds svars, tad arī ir jāceļ (Smejas). Treniņos es esmu tādu svaru cēlis, bet oktobrī U-23 Eiropas čempionātā Klaipēdā pavisam maz pietrūka. Šoreiz tomēr uzvarai pietika arī mazāku svaru.
Ja jau vis beidzās ar čempiona titulu, tad tad var teikt, ka labi vien ir, ka gadījās tāda pieredze ar raušanu?- Var jau būt, bet skaidrs, ka tagad jādara viss, lai šādi gadījumi vairs neatkārtotos. Pieredze ir pieredze, bet nekā patīkama tur nebija.
Kā ģimene tevi apsveica ar lielo panākumu?- O, viss bija augstākajā līmenī. Uz lidostu Rīgā viņi gan netika, jo dēliņš vēl ir pārāk mazs, bet mājās bija kārtīga pieņemšana. Ar visu čempiona kūku (Smaida).
Sezonas svarīgākās sacensībās, protams, būs Rio. Kas obligāti jāpaveic līdz tām?- Pat nevaru nosaukt kaut ko konkrētu. Vienkārši neatlaidīgi jāstrādā un jāizdara viss iespējamais, lai Rio būtu spēcīgāks, iespējami labākajā formā un lai uzlabotos rezultāts. Tā kā nekādas atpūtas tagad, protams, nebūs. Jau pirmdienas vakarā Ventspilī paredzēts pirmais treniņš, būs arī treniņnometnes, bet vienīgais starts līdz olimpiskajā spēlēm laikam jau būs Latvijas olimpiāde Valmierā jūlija sākumā.
