“Pēc pēdējā mēģinājuma biju ļoti neapmierināts, nezinu, kāpēc izskrēju cauri, jo biju gatavs pārlēkt. Zināju, ka esmu finālā, taču pašam gribējās turpināt lēkt. Domāju, jābūt stabilam, lai pēc tam finālā varētu pretendēt uz ko perspektīvāku,” izrādīto sašutumu pēc pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma skaidroja Pauls Pujāts. “Tā kā bija traumas un nevarēju trenēties tik daudz, cik vajadzētu, man būtisks katrs lēciens. Tas mani atturēja ņemt lielākas kārtis, lielākus tvērienus un mēģināt lēkt lielākus augstumus. Tas ļoti traucēja sagatavošanās posmā, un patiesībā šīs ir pirmās sacensības, kur sāku lēkt pilnajā ieskrējienā un ar gandrīz lielo kārti.”
Pēc tam, kad ar pirmo mēģinājumu pārvarēja piecu metru un 60 centimetru augstumā novietoto latiņu, Pauls ķēra pie galvas. Kāpēc tā? “Zināju, ka, pārlecot 5.60 ar pirmo mēģinājumu, ar to noteikti varēs tikt finālā, tāpēc biju ļoti priecīgs! Vai finālā varu lēkt vēl augstāk? O, jā. Šī bija tikai viena no kārtīm, kas man ir. Man ir vēl trīs lielākas kārtis, cietākas, kas met daudz, daudz augstāk. Vai spēka pietiks? Jā!”
“Vilšanās. Pietrūka spēka. Iespējams, garo paužu dēļ, iespējams tādēļ, ka biju pirms pāris dienām biju saaukstējies, bet – vienkārši pietrūka spēka,” sarūgtināts tikmēr bija Mareks Ārents, kuram vietu labāko divpadsmitniekā pirms kvalifikācijas mačiem tomēr gribējās paredzēt. “Sākumā viss bija kārtībā, taču uz 5.60 – nogrieza kā ar nazi, nevarēju paskriet vispār nemaz. Kārts it kā ielocījās, taču turpat arī kritu lejā. Visas trīs reizes netiku pāri vertikālei. Tas tā dīvaini, pirmo reizi šosezon, nezinu kāpēc. Lai gan 5.60 – tas praktiski vienmēr ir lecams augstums. Bet ne šoreiz. Tas, ka ar šādu rezultātu varēs tikt finālsacensībās, jau bija gaidāms. Bija iespēja, bet tādas arī jāprot izmantot.”
