Ranjēri Lesteras stāsts: "26 futbolisti, 26 raksturi, bet viena sirds"

Klaudio Ranjēri ir vadījis daudzus slavenus klubus kā „Roma”, „Inter”, „Chelsea”, „Valencia”, „Juventus”, „Monaco” u.c., taču vēl ne reizi nav kādu no šiem klubiem savā 30 gadus ilgajā trenera karjerā aizvedis līdz valsts čempiona titulam. Ierašanos „Leicester City” klubā, ņemot vērā Ranjēri lepno CV, varēja uztvert kā lejupslīdi trenera karjerā, taču ironiskā kārtā tieši ar bijušo Anglijas Premjerlīgas pastarīti viņš nonācis savā pirmā titula tuvumā.

Atceros manu pirmo tikšanos ar „Leicester City” priekšsēdētāju, kad es pagājušajā vasarā ierados Lesterā. Viņš apsēdās man blakus un teica: „Klaudio, šis klubam būs ļoti svarīgs gads. Mums ir patiešām svarīgi noturēties Premjerlīgā. Mums jābūt ārpus izkrišanas zonas.”

Mana atbilde bija: „Labi, protams. Mēs smagi strādāsim un centīsimies to izdarīt.”

40 punkti. Tāds bija mūsu mērķis. Tā bija summa, ko uzskatījām par nepieciešamu, lai paliktu augstākajā līgā, lai mūsu faniem nodrošinātu vēl vienu sezonu Premjerlīgā.

Toreiz es nemaz nesapņoju, ka varēšu atvērt laikrakstu nākamā gada ceturtajā aprīlī un ieraudzīt savu komandu kopvērtējuma pirmajā vietā ar 69 punktiem. Pagājušajā gada aprīlī „Leicester” bija pēdējās vietās. Neticami!

Man ir 64 gadi, līdz ar to es pārāk bieži nekur nedodos. Mana sieva ir kopā ar mani 40 gadus, un brīvdienās cenšos pavadīt laiku kopā ar viņu. Parasti dodamies pie ezera, kas ir netālu no mājām, vai arī, ja uznāk piedzīvojumu kāre, noskatāmies kādu filmu. Taču pēdējā laikā arī es esmu sadzirdējis atsauksmes no visas pasaules. Grūti to palaist garām. Esmu pat dzirdējis, ka mūsu klubam uzradušies atbalstītāji Amerikā. Jums visiem es saku šo: „Laipni lūgti! Esam priecīgi par jums. Vēlos, lai jūs mīlētu „Leicester” spēlēto futbolu un lai jūs mīlētu manus futbolistus, jo viņu ceļojums bijis fenomenāls.”

Iespējams, ka tagad esat dzirdējuši viņu vārdus. Futbolisti, kas agrāk tika uzskatīti par pārāk maziem vai pārāk lēniem lielajiem klubiem. N`Golo Kantē. Džeimijs Vārdijs. Vess Morgans. Denijs Drinkvoters. Rijads Mahrezs. Kad ierados savā pirmajā treniņā un redzēju viņu spējas, sapratu, cik liels ir viņu potenciāls.

Tobrīd arī aptvēru, ka mums ir iespēja izdzīvot Premjerlīgā.

Šis puisis Kantē treniņā skrēja tik daudz, ka padomāju, ka viņam šortos paslēptas baterijas. Viņš nekad neapstājās. Man nācās pateikt, klau, N`Golo, piebremzē, piebremzē, nevajag skriet pakaļ katrai bumbai.

Viņš atbildēja: „Jā, priekšniek, sarunāts.” Pēc desmit sekundēm skatos, ka Kantē atkal joņo pa laukumu. Pateicu viņam, ka sagaidīšu dienu, kurā viņš izdara centrējumu, aizskrien uz soda laukumu un pats pēc centrējuma iesit ar galvu.

Kantē ir neticams puisis, bet viņš nav vienīgais svarīgais elements mūsu komandā. Šajā fantastiskajā ceļojumā ir pārāk daudz svarīgu sastāvdaļu.

Džeimijs Vārdijs, piemēram. Viņš nav futbolists. Viņš ir fantastisks darba zirgs. Viņam laukumā nepieciešama brīvība. Teicu: „Vari darīt, ko vien vēlies, taču tev ir jāpalīdz mums, kad zaudējam bumbu. Tas ir viss, ko prasu no tevis. Ja tu sāksi presingu pretinieku laukuma pusē, komandas biedri sekos tavam piemēram.”

Pirms aizvadījām sezonas pirmo maču teicu spēlētājiem šādus vārdus: „Vēlos, lai jūs laukumā spēlējat savu komandas biedru dēļ. Mēs esam maza komanda, tāpēc mums jācīnās ar visu sirdi un dvēseli. Man vienalga par pretinieku uzvārdiem un kluba nosaukumu. Man galvenais, lai jūs cīnītos. Ja viņi mūs pieveic, labi, ejam un apsveicam, taču viņiem noteikti vispirms ir jāparāda laukumā, ka ir pārāki.”

Jau kopš pirmās sezonas dienas Lesterā bija īpaša atmosfēra. Sākot no kluba vadības līdz spēlētājiem, komandas personālam, līdzjutējiem. Tā bija neticama sajūta. Mūsu „King Power” stadionā sajutu fantastisku enerģiju. Vai fani dzied tikai tad, kad mums ir bumba? Ak, nē, nē, nē. Kad mums klājas grūti, līdzjutēji saprot mūsu problēmas un tieši tad viņi izdzied visas savas emocijas. Viņi saprot futbola sarežģītību un nojauš brīžus, kad futbolistiem jāpacenšas īpaši. Līdzjutēji ir ļoti tuvi mums.

Sezonu izdevās uzsākt lieliski. Taču – atkārtošos – mūsu mērķis bija izglābties no izkrišanas. Mēs uzvarējām dažās spēlēs, taču ielaidām daudz vārtus. Lai uzvarētu, katru reizi bija nepieciešami divi vai trīs vārti, un tas mani satrauca. Pirms katras spēles sacīju: „Nu, puiši, šodien vajag palikt uz nulles.”

Bet sausās spēles nebija. Izmēģināju dažādus motivācijas veidus. Beidzot pirms spēles pret „Crystal Palace” pateicu: „Saņemamies, puiši. Ja beidzot paliksim sausā, uzsaukšu jums visiem picu.”

Protams, tas nostrādāja. 1:0.

No sava solījuma neatkāpos un aizvedu futbolistus uz vietējo picēriju. Taču man bija sagatavots pārsteigums viņiem. Nevis vienkārši pasniedzu spēlētājiem picu, bet pateicu, ka viņiem ir jāstrādā katru dienu, un arī lai iegūtu picu, būs jastrādā. Mēs paši sagatavosim sev picu.

Tad nu iegājām virtuvē, tikām pie mīklas, siera un mērces. Paši visu taisījām, un rezultāts nebija slikts. Notiesāju vairākas šķēles. Ko tur lai saka, esmu itālis. Mīlu savu picu un savus makaronus.

Tagad sausā paliekam daudz biežāk. Ja gribam precīzi, tad pēc picas sekoja 12 sausās spēles Premjerlīgā. Nedomāju, ka tā ir vienkārši sagadīšanās.

Mums vēl palikušas sešas spēles, un mums jāturpina cīnīties ar sirdi un dvēseli. Šīs ir mazs klubs, kas parādījis visai pasaulei, ko var paveikt ar tīru apņēmību un drosmi. 26 futbolisti. 26 dažādi raksturi. Bet viena sirds.

Tikai pirms pāris gadiem lielākā daļa manu spēlētāju bija zemākajās līgās. Vārdijs strādāja rūpnīcā. Kantē bija Francijas trešajā līgā. Mahrezs spēlēja Francijas ceturtajā līgā.

Bet tagad mēs cīnāmies par Premjerlīgas titulu. Kad satieku vietējos fanus Lesterā uz ielas, viņi saka, ka dzīvo kā sapnī. Atbildu: „Labi, jūs sapņojiet par mums. Mēs nesapņojam. Mēs vienkārši smagi strādājam.”

Lai kā arī šī sezona nebeigtos, uzskatu, ka mūsu stāstu ir svarīgi dzirdēt futbola līdzjutējiem visā pasaulē. Tas dod cerību jaunajiem futbolistiem, kuriem pateikts, ka viņi nav pietiekami labi lielajam futbolam.

Viņi var sev teikt: „Kā gan lai es tieku lielajā futbolā? Ja Vārdijs to spēja, ja Kantē to spēja, varbūt arī es varu.”Kas ir nepieciešams lielajā futbolā?

Svarīgs uzvārds? Nē. Milzīgs līgums? Nē. Nepieciešama atvērta sirds un prāts, pilnas baterijas un brīvs skrējiens.

Kas zina, varbūt sezonas beigās „Leicester City” sarīkos uzreiz divas picu ballītes.

Ranjēri stāsts oriģinālvalodā pieejams šeit.

P.S. „Leicester” vēl nav ieguvusi titulu, taču jau notiek citu sezonas balvu apzināšana un „Chelsea” kapteinis Džons Terijs nav kautrējies izrādīt atzinību Lesteras komandai. Viņš savā sezonas simboliskajā izlasē iekļāvis septiņus (!) „Leicester” spēlētājus no iespējamajiem 11.